Homoseksuāli kristieši un Baznīca

Jaunajā Derībā ir daži apbrīnojami stāsti par agrīno Baznīcu un apustuļiem. Piemēram, rabīna un ievērojamā farizeja Saula – kura skolotājs bija pats Gamaliēls, viens no dižākajiem jūdiem ar vislielāko cieņu pret likumu un nicinājumu pret pagāniem – zīmīgā pievēršanās Kristietībai. Saulam bija jākļūst par Pāvilu, “pagānu apustuli”. Jūs, bez šaubām, esat labi pazīstami ar viņa stāstu.

Apustuļu darbu 10. nodaļā mēs atrodam stāstu, kas ir ne mazāk pārsteidzošs. Tas ir par vīru vārdā Pēteris – zvejnieku, Baznīcas pīlāru. Viņš, tāpat kā Pāvils, rūpīgi ievēroja likumu. Viņš neēda kopā ar pagāniem, negāja viņu mājās, saskārās ar tiem tikai absolūtas nepieciešamības gadījumā. Tāds bija likums, un saskaņā ar to viņš rīkojās.

Tad viņš redzēja vīziju par nešķīsto pārtiku:
“Celies, Pēteri, kauj un ēd!”
“Nemūžam, Kungs! Nekad neesmu ēdis neko nešķīstu un apgānītu.”
Trīs reizes balss atkārtoja:
“Ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu.” (2012. gada latviešu Bībeles tulkojums)

Pētera reakcija bija pārsteidzoša, kad viņš saprata, ko Dievs viņam bija vēlējies sacīt. Jo tā viņam bija jauna patiesība – grūta jaunā patiesība. Šāda patiesība nozīmēja atteikties no daudzām lietām, kas viņam agrāk šķita vērtīgas un svētas.

Taču vēlāk viņš gāja pie pagāniem sludināt evaņģēliju; šie pagāni bija nīstie romiešu iekarotāji. Viņa paklausība pavēra iespēju Svētajam Garam nolaisties uz neebrejiem!

Tomēr man ir arī kas skumjš, ko šeit piebilst. Pēteris nebija tālredzīgs un saskatīja tikai tūlītējo izaicinājumu. Tas bija liels izaicinājums, bet viņš to saprata tikai saistībā ar tūlīt veicamo darbu. Tā bija satriecoša jauna patiesība, kuras mērogu viņš, šķiet, nespēja novērtēt pilnībā.

Un ne tikai Pēteris, bet arī visa Baznīca ir interpretējusi šo vīziju pārāk šaurā nozīmē. Baznīcai ir nepārtraukti jāmācās no jauna Pētera vīzijas sniegtā mācība. Ir nepieciešama liela piepūle, lai pārliecinātu Baznīcu, cik plaša varētu būt šīs vīzijas interpretācija un cik plašai tai vajadzētu būt!

Cīņa par sieviešu ordināciju joprojām turpinās – 2000 gadus pēc šīs brīnumainās vīzijas, kas runā uz mums. Tradicionālisti joprojām cīnās pret šo lielo patiesību.

Un turpinās arī cīņa par homoseksuālu sieviešu un vīriešu akceptēšanu kristīgajās draudzēs, ieskaitot pilnu dalību un kalpošanu Baznīcā. Mēs joprojām neklausāmies to balsi, kas saka: “Ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu.”

Esmu nonācis pie secinājuma, ka viens no būtiskākajiem neiecietības cēloņiem Baznīcā sakņojas neizglītotībā par seksualitāti, ko mēs saucam par “homoseksualitāti”, kā arī homoseksuālu cilvēku pazīšanas un viņu seksualitātes apzināšanās pieredzes trūkumā. Bet, paldies Dievam, neiecietība Baznīcā nav universāla.

Šis ir viens no iemesliem, kādēļ mēs ar Kerolu periodiski rīkojām saviesīgus pasākumus ar bufeti homoseksuālajiem kristiešu draugiem no Eseksas LGCM grupas un heteroseksuālajiem kristiešu draugiem, kuri iepriekš piedalījās Bībeles studijās un diskusiju grupā, kurā šī tēma bija atbilstoši aplūkota.

Atklāšanās iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem prasa zināmu drosmi gan homoseksuālajiem kristiešiem, gan tiem, kas viņus satiek. Cilvēki sākumā ir nedaudz bažīgi, bet ledus tiek ātri lauzts un viņi iet projām ar domu, cik labi bija tikties un aprunāties vienam ar otru.

Mēs visi pazīstam homoseksuālus cilvēkus, jo viņu ir gana daudz. Bet bieži vien mēs vienkārši neapzināmies to, ka mēs viņus pazīstam! Ja mēs to apzinātos, daudzi no viltus priekšstatiem par viņiem būtu izgaisuši. Mēs tad atklātu, ka esam ļoti līdzīgi viens otram. Mēs arī atklātu, ka viņi atrodas daudzos visu līmeņu amatos mūsu draudzēs. Viņi ir sastopami visās dzīves jomās. Šajā pasaulē būtu tik daudz pārsteigtu cilvēku, ja homoseksuāļi, it īpaši tie, kuri ir kristieši, atklātos.

Skumji ir tas, ka daudzi homoseksuāli cilvēki ir tik bieži ievainoti, ka viņi nevar mums uzticēt savu patiesību. Tā ir mūsu problēma, un mums tā ir jārisina. Viss, ko lielākā daļa no mums zina par lesbietēm un gejiem, ir tie gadījumi, kad kādam no viņiem nepaveicas un mēs to redzam masu mediju virsrakstos.

Labā ziņa ir tā, ka lesbietēm un gejiem kristiešiem ir tik daudz, ko piedāvāt Baznīcai. Viņi ir ne vien mīloši, uzticami cilvēki, bet starp tiem ir daudz ļoti apdāvinātu cilvēku.

Turklāt viņi var mums daudz ko iemācīt par Kristu, kurš pats bija nicināts un noraidīts. Mums ir jādomā, kā mēs varam strādāt kopā, lai sasniegtu Dieva valstību.

Mēs viens otram esam vajadzīgi

Atbilstoši manai pieredzei viena no problēmām, ar ko saskaras homoseksuālie cilvēki, it īpaši kristieši, stājoties mīlošās attiecībās, ir parauga trūkums. Bībelē nav ziņu par homoseksualitāti, kā mēs to izprotam šodien, tādēļ nav arī nedz īpašu norāžu, nedz parauga tiem, kas dzīvo saistošās, mīlošās, uzticamās attiecībās ar sava dzimuma partneri. Vienīgie norādījumi, ko daudzas baznīcas šobrīd piedāvā, gandrīz visi ir negatīvi.

Ir, protams, dažas vispārējas pamatnostādnes, tādas kā uzticība, mīlestība un saistības attiecībās – vērtības, kas bagātina mūsu svarīgākās attiecības un sniedz tām stabilitāti.

Kristiešu pētnieki, kā, piemēram, Džefrijs Džons (Jeffrey John) strādā pie paraugu izstrādes. Viņa grāmata “Pastāvīgas, uzticamas un stabilas” (Permanent, Faithful, Stable) ir labs piemērs virzienam, kādā lietas attīstās.

Protams, pastāv problēma ar bērniem: homoseksuāliem cilvēkiem ir liegts tik daudz, un es zinu, ka dažiem tas ir liels zaudējums. Tiem no mums, kas neizprot šo tēmu, ir viegli ieteikt homoseksuāļiem, lai viņi tamdēļ apprecētos ar pretējā dzimuma pārstāvi. Bet problēmas, ar ko saskaras laulība, nekad nav bijušas tik lielas kā šobrīd, un homoseksuālas sievas vai vīra ciešanas novestu jebkuru laulību gandrīz neciešamā stāvoklī. Lai gan dažas no šādām laulībām izdzīvo, daudzas gandrīz neizbēgami izirst. Mums šeit ir tik daudz, par ko domāt, tik daudz, ko izprast. Mums ir nepieciešama liela līdzjūtība. Šādi jautājumi atspoguļo vienādojuma sarežģīto pusi.

Bet šim vienādojumam ir arī otra puse – tas, ka homoseksuālie kristieši ir tikpat, ja ne vairāk, pilni ticības kā vairums heteroseksuālo kristiešu. Kāpēc? Viņiem ir nācies cīnīties par savu ticību daudz vairāk nekā citiem kristiešiem un nemitīgi mēģināt pārvarēt to spriedzes barjeru, kas tradicionāli pielīdzina homoseksualitāti ļaunumam. Taču viņi zina, ka Tas Kungs viņus ir aicinājis, lai gan daudzi no viņiem ir samulsuši un pazemoti no Viņa ļaužu attieksmes pret tiem.

Es zinu, ka viņu mīlestība ir īsta kristīgā mīlestība, un es zinu, ka mums viņi ir ne tikai jāpieņem, bet arī jāmīl kristīgajā mīlestībā. Un, kā mēs ar Kerolu zinām no pieredzes, šī mīlestība tiks atgriezta ar uzviju.

Vairākus gadus esam pavadījuši kopīgos dievkalpojumos un sadraudzības pasākumos ar lesbietēm un gejiem kristiešiem. Viņi mūs ir pieņēmuši, lai gan mēs viņus kādreiz esam ievainojuši. Nekad nav bijis pateikts vai piedāvāts kas tāds, kas liktu mums justies neērti vai uzdot sev jautājumu, vai mēs rīkojamies pareizi. Tieši otrādi, viņi sirsnīgi pūlējās, lai mēs justos labi, neskatoties uz to, ka mēs pārstāvējām tos, kas sagādā viņiem ciešanas. Pret mums tika izrādīta mīlestība un cieņa, lai gan mūsu neziņā mēs neapšaubāmi reizēm pasacījām ko tādu, kas dažiem bija sāpīgs vai aizvainojošs.

Mūsu pieredze liek mums augstu vērtēt viņus kā ticības pilnus, Dievu mīlošus, Bībeli cienošus kristiešus. Bet viņus nevar tik viegli iebiedēt. Viņi zina, kas viņi ir. Viņi zina, ka nevar mainīt sevī to daļu, kas viņiem sagādāja šādas problēmas. Ticībā viņi ir samierinājušies ar to un zina, ka viņi ir Dieva valstības vērtīga daļa.

Viņi nedosies prom, vai, drīzāk, es ceru, ka viņi netaisās doties prom! Mums viņi ir nepieciešami, jo bez viņiem mēs esam nepilnīgi.

Kristus sauc mūs Baznīcā viņus mīlēt, un daļa no mīlestības ir centieni saprast. Mums vajadzētu viņus uzņemt kā kristiešus it visā Baznīcā. Mums vajadzētu strādāt ar viņiem, lai sniegtu pamatu un atbilstošu atzīšanu viņu saistošajām attiecībām. Ja mēs to nedarīsim, mēs nebūsim izpildījuši Kristus bausli “lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis”.
Pirms dažiem gadiem mēs ar Kerolu tikām uzaicināti piedalīties īsā kristiešu sadraudzības konferencē un dievkalpojumā kopā ar aptuveni 30 lesbietēm un gejiem evaņģēliskajiem kristiešiem. Tas bija kristīgas mīlestības, dziedināšanas un prieka laiks. Esmu viņiem to sniedzis, izstudējot Rakstus, kas minēti šajā grāmatā, un apstiprinot viņiem Dieva mīlestību. Mēs ar Kerolu no viņiem to saņēmām, kopīgi piedaloties visos ieplānotajos pasākumos – lūgšanu reizēs, dievkalpojumos un sakramentos, maltītēs, un, protams, sarunās un smieklu brīžos.

Tieši pirms šīs konferences mēs ar Kerolu piedzīvojām emocionāli grūtu satricinājumu kāda ģimenes locekļa dēļ. Es biju ārkārtīgi dusmīgs. Šīs dusmas tika dziedinātas ar šo mūsu draugu agape mīlestības spēku. Kristus mīlestība no jauna piepildīja mani caur viņiem.

Vai tā tam arī nav jābūt? Mīlēt, dalīties, atbalstīt vienam otru Kristus mīlestībā.