Jaunās Derības norādes

Evaņģēliji

Esam nonākuši līdz mūsu Pestītāja Jēzus Kristus Jaunajai Derībai un tam, ko viņš mācīja par homoseksualitāti – proti, precīzi neko!

Viņš pauda attieksmi pret seksuālo grēku. Laulības pārkāpšana parādās katrā no evaņģēlijiem: Mateja 5:27–28, 19:9; Marka 10:11–12 (Baznīca dažreiz izmaina Kristus mācību); Lūkas 18:20 (tas pats, kas Mateja 19:9); Jāņa 4:5–42 (arī Jāņa 8:1–11, skat. zemāk). Prostitūcija parādās Lūkas 7:36–50 (skat. zemāk).

Kristus apstiprināja desmit baušļus, taču Viņš interpretēja likumu par seksuālo grēku, atriebību u.c. vairāk garīgā veidā (skat. Mateja 5:27 un nākamie, 38 un nākamie) un parādīja lielu žēlastību pret seksuālajiem likumpārkāpējiem. Piemēram, gadījumā ar sievieti laulības pārkāpēju (Jāņa 8:3–11): likums piespriestu viņai nāvi, un bez Viņa aizsardzības viņa būtu mirusi no citu grēcinieku rokām. Bija arī prostitūta, kas atnāca pie Sīmaņa farizeja mājās (Lūkas 7:36–50), – mēs viņu atceramies kā sievieti, kurai Jēzus piedeva, jo viņas mīlestība bija liela. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Marija Magdalēna arī bija šāda sieviete. Jēzus neizturējās pret viņām saskaņā ar likumu, bet ar līdzjūtību, kaut arī viņas bija izdarījušas seksuālus grēkus, kas pazemoja viņas pašas un citus.

Vai Jēzus izdziedināja sasirgušu homoseksuāli, dziedinādams romiešu centuriona kalpu (Lūkas 7:2–10)? Tas pilnībā saskanētu ar Viņa žēlsirdīgo mīlestību un ar centuriona pārsteidzoši lietoto grieķu vārdu “ἔντιμος” [entimos] (vērtīgs/dārgs) un “παῖς” [pais] (kalps/dēls). Romiešu virsniekiem bieži bija “mīļotie” kalpi (kuri tiešām bija viņiem dārgi), kad tie devās uz tālām dienesta vietām, kā, piemēram, Izraēlu. Vai šis kalps bija tāds kalps? Vispār romiešu karavīri neizcēlās ar līdzjūtību pret vergiem, kuri bija tikai īpašums. Parasti vergi tika pakļauti nežēlīgai, brutālai attieksmei un seksuālai vardarbībai – bet tā nebija tad, ja kungs viņus mīlēja uz līdz ar to izturējās pret viņiem labi. Bet varbūt šis virsnieks bija citāds – to mēs nekad neuzzināsim.

Jūs velti meklēsiet kādas Jēzus mācības vai norādījumus jautājumā par homoseksualitāti – vai nu pozitīvus, vai negatīvus. Šis fakts ir gan interesants, gan pamācošs. Dzīvais Vārds šajā sakarā klusē, ir tikai laipnības un mīlestības vārdi. Droši vien tiem, kas lieto Kristus vārdu, būtu jāseko šim piemēram.

Pāvila svarīgākās vēstules kontekstā

Raugoties uz Pāvila vēstulēm, tajās redzam zīmīgu uzsvara un toņa maiņu. Kāpēc tas tā ir?

Iemesls ir tāds, ka Pāvils redzēja elkdievības apjomu un ietekmi un bija acīmredzami satriekts par to. Auglības kulti (kā arī ķeizara pielūgsme galvenajos romiešu centros) bija izplatīti visā Vidusjūras austrumu daļā. Tie samaitāja gan vīriešus, gan sievietes, jauniešus un vecāka gadagājuma cilvēkus. Šķiet, nepastāvēja nekādi ierobežojumi izvirtībai, kurai pakļāvās elkdievības piekritēji. Tika uzskatīts, ka šie auglības dievi, lai tie sāktu darboties, bija “jāuzmodina” ar pielūdzēju “atbilstošu” seksuālo aktivitāti – sava veida “stimulēšanu”.

Kas bija iesācies kā pielūgsme, tagad postīja indivīdu un sabiedrības dzīvi. Jūdiem bija pastāvīgi jācīnās, lai pasargātu savu Dieva pielūgšanu no šādas postošas ietekmes. Pāvils redzēja tādu pašu problēmu Baznīcā. Elkdievības praktizēšana un ietekme bija īpaši spēcīga lielākajos iedzīvotāju centros, kā, piemēram, Romā, Korintā un Efesā, kā arī tādās vietās kā Pafa Kiprā, kur Afrodīte esot “iznākusi no jūras”, un šī elkdievība ietekmēja un maitāja tautas.

Šāds bija kultūrvēsturiskais fons trijiem galvenajiem Jaunās Derības fragmentiem, kas skar homoseksualitātes jautājumu un ir atrodami Pāvila vēstulēs romiešiem, korintiešiem un Timotejam Efesā.

Roma bija kļuvusi par morālu mēslaini, kur sadistiska vardarbība un seksuāla izvirtība gāja rokrokā. Romieši bija pēc būtības nežēlīgi cilvēki. Oto Kaifers (Otto Keifer) to labi apraksta savā grāmatā “Seksuālā dzīve senajā Romā”. Agrākos laikos Romas reliģiskā pārliecība bija sniegusi disciplinētu spēku sabiedrībai. Bet svešu dievu – zemes un auglības dieviešu Kibeles un Izīdas, kā arī Dionīsa (vīna un laimes dieva) – ietekme noveda pie romiešu reliģijas sabrukuma un izpostīja romiešu dzīvi.

Pakļaujot citas tautas, romieši paši cieta no šo tautu ietekmes. Romiešu rakstnieks Tacits raksturo Romu kā “lielu notekgrāvi, kurā viss apkaunojošais un pretīgais plūst kā straume no visām pasaules malām”. Tajā bija “laulību” paveidi, bet nebija ierobežojumu attiecībā uz seksuālo aktivitāti ārpus laulības.

Tā bija normāla prakse daudzām tautām šajos laikos. Un romiešu svētki un iesvētības bija laiks orģiskām izpriecām – dažreiz sadistiskām seksuālām aktivitātēm, jo daži iesvētāmie tika izvaroti pret viņu gribu. Seksa, hedonisma un vardarbības maisījums bija kā reibinoša dzira.

Verdzība sarežģīja problēmu. Kungi un saimnieces drīkstēja darīt ar saviem tiesiski neaizsargātajiem vergiem visu, ko vien vēlējās. Kāre varēja tikt un tika apmierināta ar vistuvāko pieejamo (vai vēlamāko) vergu, un nekas nespēja to novērst.

Roma bija viens no visļaunākajiem centriem, ja ne pats ļaunākais, kur plauka visi seksuālās vardarbības un izvirtības veidi, un elkdievība un verdzība bija šā posta epicentrā.

Korinta bija kosmopolītiska osta galveno tirdzniecības ceļu krustcelēs. Tās raksturs bija līdzīgs Romai, kurai pilsēta zvērēja lojalitāti.

Korinta bija sinonīms “izlaidībai”. Uzvesties “korintiešu stilā” nozīmēja nodoties pārmērībām. Vietējā ietekme, kā, piemēram, auglības dievietes Afrodītes templis, savienojumā ar lielo skaitu cilvēku, kas dzīvoja prom no savām mājām, sekmēja situāciju, kurā viss bija pieļaujams.

Efesā atradās auglības dievietes Artemīdas galvenais templis – vēl viena maitājoša reliģiska ietekme. Kā Anatolijas galvenajai romiešu pilsētai Efesai piemita visas Romas īpašības: arēna ar tās spēlēm un sadistiskajām gladiatoru cīņām; “zemes dieviete” Artemīda, kura bija saistīta ar Kibeli – “mīlestības ārpus laulības” dievieti, kā arī citu dievu un imperatora pielūgsme.

Auglības reliģijas postošā ietekme tika novērota daudzos centros visā Vidusjūras reģionā, bet Roma, Korinta un Efesa bija vieni no sliktākajiem, jo tos savienoja tirdzniecības ceļi un izvirtība. Tāda bija aina, ko Pāvils ieraudzīja Vidusjūras austrumu daļā, un jaunās baznīcas šajās pilsētās bija jābrīdina. Viltus dievi un viltus mācības maitāja indivīdus un visu sabiedrību. Šīm viltus reliģijām bija pretējs efekts Jēzus evaņģēlijam, kas sniedza īstu mīlestību un cieņu tiem, kurus evaņģēlijs patiesi uzrunāja.

Ņemot vērā šo kultūrvēsturisko fonu, tagad izskatīsim trīs Jaunās Derības fragmentus detalizēti.

Vēstule romiešiem 1:18–32

Romas netiklība veido fonu šim vēstules fragmentam, kas ir jālasa un jāsaprot kontekstā, kurā Pāvils izvirza apsūdzību visai cilvēcei. Jozuas, Soģu, Samuēla un Ķēniņu grāmatu senie rakstnieki redzēja Israēla tautas vēsturē sakarību – ciklu, ko tie atbilstoši interpretēja. Tādā pašā veidā Pāvils redzēja sakarību, saskaņā ar kuru cilvēce novirzās no ceļa un zaudē patiesību par Dievu.

Tādējādi tiek izvirzīts arguments (apkopojot pantus 18–22), ka cilvēce noraida īsto patiesību par Dievu Radītāju, lai gan pierādījumi par Viņa darbiem ir visiem redzami. Vēlāk (apkopojot pantus 23–25) cilvēce pievēršas elkdievībai, apmainot Dieva patiesību pret meliem un Dieva godību – pret cilvēkus vai dzīvniekus atdarinošiem attēliem. (Cilvēku attēli droši vien bija dievību, piemēram, Afrodītes, statujas – lai gan Pāvils, iespējams, bija domājis arī ķeizara pielūgšanu. Iespējams, postošākais dievs, ko mēs, cilvēki, mēdzam pielūgt, ir paši sevi. Pāvilam noteikti tas viss bija prātā.) No tā izriet (apkopojot pantus 26–32), ka cilvēce vairs neatzīst Dievu, kļūst zemiski, padodas perversām alkām un ļaunumam.

Tātad šis fragments ir par to, kas notiek, kad cilvēki atsakās atzīt dzīvo Dievu un pievēršas elkdievībai. Pāvils par to bija pārliecināts, jo viņš to bija redzējis. To viņš parāda 23.–25. pantā, kā arī 26. pantā, kas sākas ar vārdu “tādēļ”. Pāvils redzēja elkdievību kā iemeslu tam, ka tolaik pasaulē bija tik daudz ļaunuma un izvirtības. Citu dievu, it īpaši auglības dievu, pielūgšana demoralizēja un samaitāja tajā iesaistītos.

Roma bija šādas elkdievības galvenais centrs. Tās iedzīvotāji gan bija ticīgi, bet viņu pielūgsme bija aplama. Jebkura seksuālā vai cita veida netiklība bija sastopama Romā; prostitūcija (vīriešu un sieviešu) un pederastija, kā arī laulības pārkāpšana bija izplatītas parādības. Situāciju, iespējams, vainagoja ķeizariene Agripīna, kura piestrādāja priekamājā tīras iekāres dēļ.

Cilvēki kļuva neapmierināti ar savu dabisko heteroseksualitāti un tās morālo izpausmi un pievērsās aktivitātēm, kas viņiem bija nedabiskas.

Pāvila aprakstītā aina, it īpaši pantos 26–32, man neasociējas ar lesbietēm un gejiem kristiešiem, kuri man ir zināmi, tieši tāpat kā ar heteroseksuālajiem kristiešiem, ko pazīstu. Pāvils nerunā par homoseksuālu vai heteroseksuālu mīlestību, kuras centrs ir Dievs un kuras izpausme ir atbildība, uzticība, saistību uzņemšanās un savstarpējā bagātināšana – viņš runā par izvirtību, kas izriet no citu dievu, nevis mūsu mīlošā Radītāja Dieva pielūgšanas.

Tie, kuri šeit “izrauj” kādu pantu no tā konteksta, lai nosodītu visus homoseksuāļus un visas viendzimuma attiecības – tostarp šīs seksualitātes patiesi mīlošo izpausmi –, diemžēl izmanto Svētos Rakstus ļaunprātīgi.

Romiešiem 8:30–34 Pāvils raksta:

“…un, kurus viņš aicina, tos arī attaisno, un, kurus attaisno, tos arī pagodina. Ko lai mēs par to sakām? Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums? Kā tad viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis viņu par mums visiem, līdz ar viņu nedāvās mums visas lietas? Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? – Dievs tos attaisno. Kas tos pazudinās? Ir taču Kristus Jēzus, kas miris, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas un kas aizstāv arī mūs!” (2012. gada latviešu Bībeles tulkojums)

Un kā mums tiek atgādināts Romiešiem 8:1:

“Tiem, kas Kristū Jēzū, vairs nav pazudināšanas” (2012. gada latviešu Bībeles tulkojums).

1. Vēstule korintiešiem 5:9–13; 6:7–11

Korinta tās netiklības līmenī bija līdzīga Romai. Seksuālā netiklība (vīrietis guļ ar savu pamāti) atklāja savu neglīto seju baznīcā, tāpēc Pāvils bija noraizējies un dusmīgs (1. Vēstule korintiešiem 5:1, 9–13). 1. Vēstulē korintiešiem 6:7–9 viņš uzbrūk dažādiem likumpārkāpējiem, attīstot savu nostāju: tiesājoties pret citiem kristiešiem, tie nav labāki par tiem likumpārkāpējiem, kurus viņš apraksta pantos 9–10.

Taču ievērojiet rūpīgi, uz kādiem cilvēkiem atsaucas Pāvils. Jo šis gadījums ir visai atšķirīgs no loģiskā argumenta, ko viņš izklāsta vēstulē romiešiem. Tas ir likumpārkāpēju saraksts, kuri, viņaprāt, nevar mantot Dieva valstību.

Raksturojot seksuālos grēkus, Pāvils izmanto četrus grieķu vārdus, kur pirmie divi ir:

• Πόρνοι [pornoi] – seksuāli amorāls (Pāvils jau izmantoja šo vārdu, runājot par vīrieti, kas pārgulēja ar savu pamāti);
• Μοιχόι [moihoi] – laulības pārkāpēji.

Bet, lai nosodītu homoseksuāļus, visbiežāk tiek izmantoti pārējie divi vārdi, tāpēc aplūkosim tos tuvāk:

• Μαλακόι [malakoi] ir pirmais termins un burtiski nozīmē “mīksts”. Seksuālajā ziņā, šķiet, tā ir atsauce uz vīriešu prostitūcijas pasīvo partneri; tas ir 5. Mozus grāmatā 23:17 (skat. 43. lpp.) izmantotajam līdzvērtīgs termins, un tas tiek tulkots dažādās Bībeles versijās šādi:
  • “vīriešu prostitūtas”(NIV/NRSV)
  • “homoseksuālie perverti” (GNB)
  • “seksuālie perverti” (RSV)
  • “katamīti” (viendzimuma seksuālajās darbībās izmantotie zēni) (JB)
  • “malaki” ar skaidrojumu “burtiski: mīkstie, prieka zēni” (1965. gada latviešu Bībeles tulkojums)
  • “baudu kārie” (2012. gada latviešu Bībeles tulkojums)
• Ἀρσενοκοίται [arsenokoitai] ir otrais termins, kurš izriet tieši no tiem 3. Mozus grāmatas tekstiem, ko apskatījām 7. nodaļā; Pāvils trāpīgi atsaucas uz 3. Mozus grāmatas 20:13, kur frāze “ὃς ἄν κοιμηθῇ μετὰ ἄρσενος κοίτην γυναικός” [hos an koimethei meta arsenos koiten gunaikos], “vīrs guļ kopā ar vīru, kā ar sievu mēdz gulēt”, būtu bijusi viņam pazīstama no Septuagintas (3. gadsimta p.m.ē. ebreju Bībeles tulkojums grieķu valodā).

3. Mozus grāmatas norāde, kuru jau esam kontekstuāli izskatījuši 7. nodaļā, gandrīz noteikti ir tā, no kuras iedvesmojies Pāvils. Šis ārkārtīgi reti lietotais vārds Jaunajā Derībā tiek izmantots tikai divas reizes – abas reizes Pāvila vēstulēs. Ņemot vērā to, ko Pāvils redzēja savos ceļojumos, viņš droši vien izmantoja šo terminu, iekļaujot cita veida seksuālo vardarbību starp vīriešiem, piemēram, prostitūciju vai pederastiju, kur iekāre, nevis mīlestība bija vadmotīvs. Bet mēs to nezinām. Mēs zinām tikai termina izcelsmi un to, ka Pāvils, bijušais farizejs un rabīns, lieliski pārzinādams likumu, arī ar to noteikti bija pazīstams.

Kad lūkojamies vārda arsenokoitai tulkojumā 1. Vēstules korintiešiem 6:9 mūsdienu versijās, saprotam, cik grūts uzdevums bija tulkotājiem. Arsenokoitai ir tulkots dažādos veidos:

• “homoseksuālie perverti” (GNB)
• “seksuālie perverti” (RSV)
• “sodomīti” (NIV/JB/NRSV)
• “vīriešu piegulētāji” (abās latviešu versijās)

Šie tulkojumi, šķiet, atspoguļo Korintas samaitāto morāli, nevis grieķu termina izcelsmi un tā iespējamo nozīmi. Un, protams, atbilstoši lietu būtībai tur bija daudz vairāk heteroseksuālu pervertu nekā homoseksuālu pervertu!

Pirms turpinām, tikai īss komentārs par “homoseksuālie perverti” tulkojumu GNB gan kā arsenokoitai, gan kā malakoi. Vārds “perversija” burtiski nozīmē kādas lietas – šajā gadījumā seksualitātes – “aplamu vai nepareizu izmantošanu”. No dažādiem tulkojumiem RSV “seksuālie perverti”, iespējams, ir vistuvāk tā laikmeta grieķu garam, lai gan aprakstītās darbības, bez šaubām, iekļauj galvenokārt heteroseksuālos pervertus. Bet aplūkosim GNB tulkojumu “homoseksuālie perverti”. Jebkurš heteroseksuālis piekristu, ka “heteroseksuālie perverti” attiecas uz tiem heteroseksuāļiem, kas izkropļo savu seksualitāti, un ka tas nenozīmē, ka visi heteroseksuāļi ir perversi. Un tas pats attiecas arī uz terminu “homoseksuālie perverti”.

Visi viendzimuma seksuālie akti, par ko Pāvils raksta Korintā, ietver ļaunprātīgu izmantošanu un perversijas. Tie var būt homoseksuāļu vai heteroseksuāļu, vai abu veikti. Tie sagrauj tajos iesaistīto cilvēku vērtību un cieņu. Taču arī tas neatbilst atbildīgiem, mīlošiem, uzticamiem gejiem un lesbietēm kristiešiem. Tāpat kā heteroseksuāļi, ir arī homoseksuāļi, kas maitā sevi un citus ar savām kārībām, vardarbību un perversiju. Tāpat ir daudz atbildīgu homoseksuāļu, kā arī heteroseksuāļu, kas dzīvo mīlošās, uzticamās, saistošās savienībās, kas ir Dieva svētītas.

Taču tas ir kas tāds, kam Pāvils nebija pievērsies. Šķiet, viņš to neapzinājās, tāpat kā viņš neapzinājās citas lietas, par kurām mēs esam informēti mūsdienās. Tātad mēs vēlreiz redzam, ka vispārējs nosodījums, it īpaši ticīgu homoseksuālu kristiešu nosodījums, ir nevietā.

Pēc 1. Vēstules korintiešiem 6:9–10 Pāvils turpina rakstīt 11. pantā:

“Daži no jums tādi ir bijuši, bet jūs tikāt nomazgāti, tikāt svētīti, tikāt attaisnoti mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā.” (2012. gada latviešu Bībeles tulkojums)

Šī ir dāvana visiem, kas ir Kristū, – kā Pāvils teica vēstulē Romiešiem 8:1:

“Tiem, kas Kristū Jēzū, vairs nav pazudināšanas” (2012. gada latviešu Bībeles tulkojums).

1. Vēstule Timotejam 1:3–11

Mēs jau atzīmējām, ka Efesā atradās auglības dievietes Artemīdas templis (skat Apustuļu darbus 19:21–28).
Artefakti, kuros Efesas amatnieki attēloja sievieti ir daudzām krūtīm, reizēm ar diviem briežiem, ir zīmīgs simbols!

Efesa bija arī galvenā romiešu pilsēta Anatolijā (Mazāzijā) un bija pakļauta visdažādākajām romiešu ietekmēm. Tāpat kā Korinta, tā atradās nozīmīgu tirdzniecības ceļu krustcelēs, un tādēļ to ietekmēja ceļotāju kultūras. Līdz ar to par Efesu var teikt to pašu, ko par Romu un Korintu. Tajā bija tās pašas vardarbīgās spēles, tie paši dievi un tā pati izlaidība un izvirtība.

Tieši šeit Timotejs atradās, kad Pāvils rakstīja viņam no Romas. 1. Vēstulē Timotejam 1:4–5 Pāvils raksta par viltus skolotājiem – tiem, kas “pievēr[šas] mītiem un nebeidzamiem cilts rakstiem [..], [nevis] Dieva nodom[iem] ticībā [..], [kuras] mērķis ir mīlestība, kas nāk no tīras sirds, labas sirdsapziņas un neliekuļotas ticības” (2012. gada latviešu Bībeles tulkojums).

Pantos 9–10 viņš uzskaita tos, kuri ir “likuma pārkāpēj[i] un nepaklausīg[ie], bezdievj[i] un grēciniek[i], neticīg[ie] un nešķīst[ie]”.

Turpinot šo sarakstu, viņš iekļauj vārdus pornois un arsenokoitais – divu grieķu terminu, kurus mēs jau redzējām 1. Vēstulē korintiešiem, formas –, lai gan ir interesanti, ka šoreiz viņš neietver vārdu malakoi.

Kā dažādās Bībeles versijās šie vārdi tiek tulkoti?

• Pornois
  • “amorālie” (RSV/GNB)
  • “amorālie ar sievietēm” (JB)
  • “izvirtuļi” (NRSV)
  • “laulības pārkāpēji” (NIV)
  • “netikļi” (1962. gada latviešu Bībeles tulkojums)
  • “izvirtuļi” (2012. gada latviešu Bībeles tulkojums)

Šis termins atkal ir tulkots heteroseksuālā grēka aspektā, un NIV izvēlas ļoti ierobežotu nozīmi.

• Arsenokoitais
  • “seksuālie perverti” (GNB)
  • “perverti” (NIV)
  • “sodomīti” (RSV/NRSV)
  • “amorālie ar zēniem un vīriešiem” (JB)
  • “vīru piegulētāji” (abas latviešu valodas versijas)

Paturot prātā arsenokoitais izcelsmi 3. Mozus grāmatā, tātad tempļa prostitūciju, tulkotāji, šķiet, to interpretē, ņemot vērā norises Efesā. Būtībā runa ir par vīriešu prostitūciju un cita veida viendzimuma seksuālo izmantošanu, kas bija saistīta ar elku pielūgšanu un viltus reliģiskām mācībām.

Tas ir krasā pretstatā tam, ko Pāvils sacīja 5. pantā: “[..] mīlestība, kas nāk no tīras sirds, labas sirdsapziņas un neliekuļotas ticības” (2012. gada latviešu Bībeles tulkojums).

Tas izklausās daudz tuvāk maniem geju un lesbiešu kristiešu draugiem. Es tos noteikti nesaskatu Pāvila sniegtajā aprakstā 9.–10. pantā.

Pāvila pārējās vēstules

Pāvils rakstīja daudzas citas vēstules draudzēm, tostarp Galatijā, Efesā, Kolosā un Tesalonīkos, un tajās ir vērojamas dažas kopīgas tēmas. Viena no tām ir visur sastopamā seksuālā amoralitāte. Viņa vēstules satur spēcīgus vārdus šajā sakarā.

Mums ir jāatceras, ka senajā pasaulē seksuālas attiecības ārpus laulības bija normālas un pieņemtas. Seksuālā apetīte vienkārši bija jāapmierina. Tieši kristietība bija tā, kas ienesa morāli šajā dzīves aspektā.

Bet ņemiet vērā, ka Pāvils vairs nekur citur neizmanto terminus malakoi vai arsenokoitai.

Vēstule galatiešiem 5:16–21

Pāvila vēlme bija, lai cilvēki pazītu patieso mīlestību un nevis tās viltojumus, kurus 19. pantā viņš raksturo kā:

• πορνεία [porneia] – “seksuālā amoralitāte”, “netiklība”
• ἀκαθαρσία [akatharsia] – “nešķīstība”
• ἀσέλγεια [aselgeia] – “izvirtība”

Aplūkojiet, kā izskatās 22.–23. panta mūsdienu tulkojums, un tad salīdziniet to ar pantiem 22–23: “[..] Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības.” (2012. gada latviešu Bībeles tulkojums)

Šādu garu es redzu savos lesbiešu un geju kristiešu draugos.

Vēstule efesiešiem 5:3–5

Tieši pirms šī fragmenta Pāvils salīdzina veco dzīvi ar jauno, aicinot savus lasītājus dzīvot mīlestībā un atteikties no vecajām paražām. Pantos 3–5 viņš apraksta seksuālos grēkus, kuru piekopēji nemantos Dieva Valstību:

• porneia – “seksuālā amoralitāte”, “netiklība”
• akatharsia – “nešķīstība”

Ieskatieties, kā tiek tulkoti šie panti dažās mūsdienu versijās. Tad piedomājiet par lesbietēm un gejiem kristiešiem un viņu Kristus pieredzi saistībā ar Vēstuli efesiešiem 3:20: “Diev[s], kas, ar savu spēku darbodamies mūsos, spēj darīt neizmērojami vairāk, nekā mēs lūdzam vai nojaušam” (2012. gada latviešu Bībeles tulkojums).

Šis fragments izvirza skaidru jautājumu. Ņemot vērā, ka Pāvils nosūtīja šo vēstuli uz Efesu, kurā atradās Timotejs laikā, kad Pāvils rakstīja vēstuli viņam (skat. 61. lpp.), kādēļ viņš neiekļāva terminu arsenokoitai šeit, kā viņš to dara 1. vēstulē Timotejam?

Iemesls tam, kādēļ šī vēstule nesatur šo pašu īpašo atsauci uz viendzimuma seksuālo vardarbību, ir tas, ka šī vēstule nebija rakstīta efesiešiem vien, bet bija sūtīta visām draudzēm (skat. Vēstuli kolosiešiem 4:16). Ikreiz, kad Pāvils rakstīja kādai konkrētai draudzei, kurā viņš pazina cilvēkus personiski, viņš iekļāva sveicienus tiem. Viņš pazina un mīlēja Efesas ļaudis, bet šajā vēstulē nav sveicienu, jo tā nav domāta tikai Efesai. Fakts, ka viņš nav lietojis terminu arsenokoitai, ir vēl viens pierādījums tam, ka vēstule nebija domāta Efesai vien.

Vēstule kolosiešiem 3:5–9

Pāvils vēlreiz pretstata veco dzīvi un jauno. 5. pantā viņš mudina savus lasītājus izskaust sevī šādus netikumus:

• πορνείαν [porneian] – “netiklība”, “seksuālā amoralitāte”
• ἀκαθαρσίαν [akatharsian] – “nešķīstība”
• πάθος [pathos] – “kaisle”

Ielūkojieties, kā šos terminus tulko dažās mūsdienu versijās.

11. pantā Pāvils turpina rakstīt par tiem, kas ir Kristū: “[..] nav vairs nedz grieķa, nedz jūda, [..] viss un visā ir Kristus” (2012. gada latviešu Bībeles tulkojums). Līdzīgā garā Kristū vairs nav nedz heteroseksuāļu, nedz homoseksuāļu; Kristus ir viss un visā.

1. Vēstule tesalonīkiešiem 4:3–7

Šajā fragmentā Pāvils apraksta seksuālos grēkus, no kuriem mums būtu jāatbrīvojas pēc Dieva gribas:

• πορνείας [porneias] – “netiklība” (3. pants)
• πάθει ἐπιθυμίας [pathei epithumias] – “nevaldāma kaisle” (5. pants)
• ἀκαθαρσίᾳ [akatharsiai] – “nešķīstība” (7. pants)

Vēlreiz ielūkojieties paši, kā dažas mūsdienu versijas interpretē šos jēdzienus.

Iepriekšējā nodaļā Pāvils komentē (1. Vēstule tesalonīkiešiem 3:12–13), ka kristīgajā mīlestībā (agape) un svētumā mēs esam bez vainas Dieva priekšā. Savās vēstulēs Pāvils pastāvīgi pretstata kristīgo mīlestību (agape) citiem grieķu terminiem, kuri apzīmē viltus mīlestību. Viņš visapkārt saskata kārdinājumus un briesmas, it īpaši cilvēkiem, kuri iepriekš bijuši iesaistīti šādās lietās, un viņš pareizi tos brīdina.

Viņš ir īpaši noraizējies, kad kāds ir kārdināts un padevies kārdinājumam, kā Korintā (skat. 1. Vēstuli korintiešiem 5:1), dusmu brīdī viņš pat uzskata, ka vienīgais risinājums ir atbrīvoties no pārkāpēja – izslēgt viņu no baznīcas.

Vēlāk, kad Pāvils atceras savu agrāko dzīvi un kā viņam tika piedots, viņš lūdz kristiešus atgriezt pārkāpēju.

Kopsavilkums

Savās vēstulēs Pāvils uzbruka netiklībai vispār. Bet savās vēstulēs Romai un Korintai, kā arī Timotejam Efesā viņš piemin seksuālās netiklības formu, kas bija īpaša problēma šajās pilsētās:

• rakstot Romas kristiešiem, viņš ietver viendzimuma seksuālās vardarbības un izvirtības, kas izriet no elkdievības, spilgtu aprakstu;
• rakstot Korintas kristiešiem un Timotejam Efesā, viņš izmanto terminus malakoi un arsenokoitai, lai attēlotu to, ko viņš tik spilgti aprakstīja romiešiem.

Bet neviens no šiem diviem terminiem netiek minēts kādā citā no Pāvila

vēstulēm, izņemot šīs divas – Korintas draudzei un Timotejam Efesā. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ arsenokoitai (vārds, kas tieši balstīts uz 3. Mozus grāmatu

20:13) nevajadzētu uzskatīt par vispārējā nosodījuma terminu. Pretējā gadījumā Pāvils to neapšaubāmi būtu lietojis arī citās vēstulēs.

Ņemot vērā situācijas kontekstu, ar kuru saskaras ļaudis, kurus Pāvils pievērsis kristietībai, ir saprotama viņa vēstuļu un valodas stingrība attiecībā uz netiklības tēmu un jebkura veida vardarbību, ieskaitot vīriešu viendzimuma prostitūciju un seksuālo izmantošanu, piemēram, pederastiju. Taču viņš nekur pat nepiemin, nemaz nerunājot par nosodīšanu, cilvēkus, kuri ir mīlošās un uzticamās viendzimuma attiecībās.

Kad viņš raksta tieši par viendzimuma seksuālo darbību, tā vienmēr ir kontekstā ar elkdievību, iekāri un seksuālo izmantošanu, tā nekad neattiecas uz bagātinošu mīlestību, kuru izjūt homoseksuāli kristieši patiesi mīlošās attiecībās, tāpat kā tas notiek starp precējušos vīrieti un sievieti.

Tātad Pāvila rakstus nevar izmantot šādas mīlestības nosodīšanai. Patiesībā tās nosodīšana būtu zaimošana, jo šāda mīlestība ir no Dieva dzimusi – tā ir Dieva pati būtība. Kad cilvēki to nosoda, viņi to dara, nepazīstot nedz Pāvila rakstus, nedz mīlestību, kuru viņi paši nosoda.

Beidzamās piezīmes – Jāņa atklāsmes grāmata 21:8; 22:15

Jaunās Derības kanona pēdējās grāmatas divos pantos Jānis raksta par tiem cilvēkiem, kuriem būs jāuzturas ārpus pilsētas, kurā atrodas “dzīvības koks”, – Jaunās Jeruzalemes – vārtiem.

Starp abos gadījumos minētajām grupām ir nu jau zināmie pornoi – “seksuāli amorālie”. Taču šeit nav viendzimuma seksuālas izmantošanas tieša apraksta,

kā, piemēram, mēs atrodam 1. Vēstulē romiešiem; tāpat autors nelieto terminu arsenokoitai (vai malakoi). Otrajā fragmentā Jānis lieto terminu κύνε [kunes] –

burtiski “suņi” –, kuru daži cilvēki kļūdaini saista ar homoseksuāļiem. Bet tas faktiski tiek izmantots, lai apzīmētu “tempļa prostitūtas” (skat. 5. Mozus grāmatu 23:18) un dažreiz pat “nederīgus darboņus [viltus mācītājus]” (skat. Filipiešiem 3:2).

Secinājums

Tātad tā nu tas ir! Nekur Bībele nenosoda attiecības starp homoseksuāliem cilvēkiem (seksuālas vai citādas), kas ir patiesi mīlošas, uzticamas un apņēmības pilnas, jo Bībeles autoriem, šķiet, nekas nebija zināms par šādiem cilvēkiem vai šādām attiecībām.

Tāpat kā ar citām dāvanām, Bībele svētī vai nosoda nevis to, kas mums ir dots, bet gan to, ko mēs darām ar šīm dāvanām.

Mēs varam izmantot mūsu seksualitāti, lai mīlētu un bagātinātu viens otru, bet mēs varam to izmantot arī, lai pazemotu un iznīcinātu citu un savu cieņu. Mūsu Dievam un Viņa Vārdam rūp tas, kā mēs pielietojam mūsu seksualitātes dāvanu.

Bībele nosoda seksuālu netiklību un visa veida ļaunprātīgu izmantošanu – heteroseksuālu un homoseksuālu. Toties tā iedrošina patiesu mīlestību – vai tā būtu mīlestība uz Dievu vai agape mīlestība uz citiem, vai draudzības mīlestība, vai bagātinoša, uzticama seksuālā mīlestība uz mīļoto. Jebkura šāda mīlestība – patiesā mīlestība – ir Dieva dota. Tā ir viena no Dieva lielākajām svētībām.

Dievs ir radījis pasauli pilnu ar bagātīgu daudzveidību. Ja mēs raugāmies uz to šādā veidā, mēs varam tikai slavēt Dievu par šo bagātību. Tikai tad, kad mēs mūsu neziņas dēļ atsakāmies atzīt lietas tādas, kādas tās ir, – vēlēdamies sakārtot radību jaukā un sev saprotamā kārtībā –, aizspriedumi sagrauj labu, bet no mums atšķirīgu cilvēku dzīvi.

“Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā” (2012. g. latviešu Bībeles tulkojums). Šie vārdi no 1. Jāņa vēstules 4:16 ir dziļa patiesība, un tie attiecas uz homoseksuāliem cilvēkiem tāpat, kā tie attiecas uz heteroseksuāliem cilvēkiem! Dievam ir nodoms attiecībā uz visiem viņa ļaudīm, tostarp Viņa lesbietēm un gejiem, – apskatiet, ko saka Pāvils 1. Vēstulē korintiešiem 1:26–31.

Homoseksuālie kristieši, kurus es pazīstu, izpilda Dieva nodomu, viņi ir uzticīgi Kristum, un Dievs dod viņiem Savu Garu un spēku, lai tie mīlētu citus ar mīlestību, kas ir taisna un tīkama Dievam Jēzū. Ja ar to pietiek Dievam, ar to ir jāpietiek arī Dieva tautai – Baznīcai.