Vecās Derības norādes

1. Mozus grāmata 13:13, 19:1–11

Sodomas un Gomoras stāsts

Sodomas un Gomoras stāsts droši vien ir nodarījis lielāku kaitējumu homoseksuāļu tēlam un stāvoklim nekā jebkura cita Bībeles daļa. Taču, ja mēs lasām to uzmanīgi, tad redzam, ka mums nav zināma varmāku seksualitāte. 13:13. pantā ir teikts, ka iesaistītie bija “ļoti ļauni un grēcīgi” (NRSV, 1965. g. latviešu Bībeles tulkojums). Šis citāts apraksta tos precīzi. Sodomas vīru vaina bija:

• pirmkārt, briesmīga neviesmīlība:
  zemē, kur viesmīlībai bija vislielākā nozīme (kā tas joprojām ir) un namatēvs bija atbildīgs par viņa viesu drošību un labklājību, Lats bija drīzāk gatavs piedāvāt savas meitas nekā pakļaut savus viesus vardarbībai;
• otrkārt, nodoms izvarot viesus:
  Sodomas vīri bija biedējoši un vardarbīgi; taču, ja šis ir stāsts vienīgi par vīriešu izvarošanu kā tādu, kāpēc tad viņi nav izvarojuši Latu, kurš izgāja ārā pie viņiem?

Ir vērts atzīmēt, ka Jēzus atsaucās uz šo stāstu ne tādā veidā, kā to daudzi interpretē, bet neviesmīlības (Mateja 10:11–15; Lūkas 10:8–12), neticības (Mateja 11:20–24) un nesagatavotības (Lūkas 17:28–30) kontekstā.

Problēma šeit nav varmāku seksualitāte (kas mums nav zināma), bet ļauno cilvēku vardarbīgie nodomi, cenšoties iznīcināt Lata kā viesmīlīga namatēva reputāciju, ļaunprātīgi izmantojot viņa viesus.

Mēs varam tikai minēt iemeslus – varbūt Sodomas vīriem skauda Lata bagātība? Vai nebija tīkamas etniskās un kulturālās atšķirības, vai nepatika to cilvēku nošķirtība, kuru Dievs bija Tas Kungs? Šie motīvi ir līdzīgi tiem, kas mūsdienās cilvēkos izraisa sliktu izturēšanos pret nepiederošiem vai šķietamiem iebrucējiem. Man pazīstamie homoseksuāļi šausminās par šāda veida uzvedību tāpat kā jebkura cita atbildīgā persona.

Bez šaubām, tie ir ļauni vīri, vienalga, homoseksuāli vai heteroseksuāli, kas varētu darīt tādas lietas, taču mēs nezinām viņu seksualitāti šajā stāstā. Ja tā būtu svarīga, tad tas noteikti būtu minēts.

Jautājums, ko autors izvirza šajā stāstā, ir cilvēku acīmredzamais ļaunums. Tas ir tik tālu cik vien iespējams no bagātinošas, uzticīgas mīlestības, ko atbildīgi homoseksuāļi, it īpaši kristieši, var sniegt un kas ir šī pētījuma priekšmets. Šim stāstam nav nekāda sakara ar šo jautājumu!

Ir vēl viens iespējams izskaidrojums, kādēļ šis stāsts ir iekļauts Bībelē. Sodoma deva savu vārdu seksuālajam aktam, ko israēlieši parasti saistīja ar vīriešu kulta prostitūciju (par ko vēlāk izvērsti). Ticīgie Israēla bērni ienīda kulta prostitūciju: kad Sodomas un Gomoras pilsētas tika nodedzinātas, aizdegoties darvas bedrēm (zināms, ka tās ir sastopamas šajā reģionā), kulta prostitūcija, iespējams, sniedza israēliešiem gatavu skaidrojumu, kāpēc Dievs sodīja Sodomas iedzīvotājus.

Israēliešiem vienmēr ir bijusi vajadzība atrast iemeslu cilvēku nelaimēm – tas bija viņu domāšanas veids, un viņi turpināja to darīt pat Jēzus laikā (skat. Jāņa 9:1–2 un Lūkas 13:1–4). Šis izskaidrojums būtu kalpojis kā piemērots brīdinājums ikvienam ebreju jaunietim, kurš izjuta kārdinājumu iesaistīties kulta prostitūcijā.

Soģu grāmata 19:16–28

Šie panti satur Sodomas stāstam gandrīz identisku vēstījumu, izņemot to, ka šeit vainīgie bija no Benjāmina cilts un viņu darbībā bija iekļauta vardarbīga heteroseksuāla izvarošana, kura izraisīja namatēva viesa blakussievas nāvi (lai gan viņi sākotnēji pieprasīja, lai viņiem tiktu nodots pats viesis). Arī te namatēvs izgāja pie viņiem, bet viņi gribēja viesi. Viņu sods bija karš, kas masveidā izpostīja cilti (Soģu grāmata 20).

Tas pats komentārs attiecas uz šo stāstu, kā tas izklāstīts 1. Mozus grāmatā. Noziedznieku seksualitāte nav zināma, bet to identitāte šajā gadījumā ir – tie bija Benjāmina dēli. Stāsts atkal ir par briesmīgu neviesmīlību, iebiedēšanu un šajā gadījumā – vardarbīgu heteroseksuālu izvarošanu, kas noveda pie upura nāves.

Interesanti, ka Sodomas un Gomoras stāstu homoseksuāļu nosodīšanai izmanto daudzi (lai gan homoseksuāļi stāstā netiek identificēti), bet to neizmanto visu Benjāmina cilts locekļu nosodīšanai, lai gan Benjāmina dēli Soģu grāmatā tiek skaidri identificēti.

Un tikpat neloģiski, kā apsūdzēt visus Benjāmina cilts locekļus šo Benjāmina dēlu noziegumos, ir apsūdzēt visus homoseksuāļus Sodomas un Gomoras noziegumos, pat tad, ja visi iesaistītie būtu bijuši homoseksuāļi, kas ir ļoti maz ticams mūsu pasaules dabiskajā iekārtā.

Šim Soģu grāmatas stāstam nav nekāda sakara ar to, vai Dieva mīlestība var vai nevar ietvert homoseksuāļus, kuri dzīvo bagātinošā un uzticīgā mīlestībā.

3. Mozus grāmata 18:22, 20:13

Šajā posmā es vēl nekomentēšu šos pantus – iemesls tam kļūs saprotams vēlāk. Šie panti ir jāpēta tik rūpīgi, ka tie prasa atsevišķu nodaļu.

5. Mozus grāmata un Ķēniņu grāmatas

5. Mozus 23:17–18; 1. Ķēniņu 14:24, 15:12, 22:46; 2. Ķēniņu 23:7

Šīs piecas norādes tiek izskatītas kopā, jo tās attiecas uz vienu jautājumu – kulta prostitūciju. Katrā no tām Karaļa Džeimsa versijā termins “sodomīts” lietots nepareizi (mūsdienu izpratnē). Precīzākas mūsdienu versijas pareizi tulko šo ebreju vārdu kā:

• “tempļa vīriešu prostitūta”,
• “vīriešu prostitūta elkdievības pielūgsmē”,
• “kulta vīriešu prostitūta”,
• “svētnīcas vīriešu prostitūta”.

Attieksme pret kulta prostitūtām parāda to, kā Israēla bērni attiecās pret kānaāniešu auglības kulta seksuālo praksi. Viņi ienīda to! Šī iemesla dēļ un tādēļ, ka Israēlam bija jākļūst par atsevišķu tautu, tas tika iekļauts bauslības grāmatās.

Noslēgumā

Šis ir kopējais pārskats pār attiecīgajām atsaucēm Vecajā Derībā, kas ir ebreju Bībele un kas bija Jēzus, apustuļu un agrīnās Baznīcas, ieskaitot Pāvilu, Bībele. Jaunā Derība, kādu mēs to pazīstam, netika atzīta par daļu no kanoniskajiem Rakstiem līdz m.ē. 4. gadsimtam.

Mums vēl ir jāpēta 3. Mozus grāmatas norādes (skat. nākamo nodaļu). Bet, atskaitot tās, ebreju Bībelē nav ne vārda, kas jelkādā veidā nosodītu homoseksualitāti, kas izpaužas labprātīgā un bagātinošā mīlestībā starp tiem, kas viens otram uzticas un veido attiecības. Ir tikai panti, kas nosoda dažāda veida viendzimuma seksuālo vardarbību.