Kas ir homoseksualitāte un kā tā rodas?

Lielāko daļu pārpratumu rada tieši cilvēku pieņēmumi par homoseksualitātes būtību, kādēļ daudzi izdara kļūdainus secinājumus par to, kāds ir Dieva nodoms attiecībā uz gejiem un lesbietēm, it īpaši kristiešiem.

Vispirms mums ir jātiek skaidrībā ar terminu “homoseksualitāte”, jo to tik bieži pielieto nepareizi – kā sava veida “visaptverošu” jēdzienu, kas ne tikai jauc prātus tiem, kas to izmanto, bet arī padara neļauj atbrīvoties no šī apjukuma.

Baznīcā daudzi, kuri iebilst pret homoseksualitāti, uzskata, ka viņi zina, par ko ir runa, un steidz izteikt savu viedokli par to. Es pazīstu šo viedokli – tas kādreiz bija arī mans. Taču es nekad neesmu dzirdējis nevienu, kurš ir kritiski noskaņots pret homoseksualitāti, paužam pareizu izpratni par šo jautājumu.

Mēs regulāri dzirdam tādas frāzes kā “seksuālā orientācija”, “izvēlēties savu ceļu”, “vecāku un bērnu slikto attiecību izraisītā seksualitāte” utt., dažreiz no cilvēkiem, kam būtu jāzina patiesība. Viņi noteikti nav nedz izvērtējuši pieejamos pierādījumus, nedz arī uzklausījuši cilvēkus, par kuriem viņi tik brīvi spriež. Iespējams, viņiem ir bail dzirdēt vai pieņemt jaunas patiesības vai arī viņi domā, ka homoseksuālo cilvēku liecības ir tendenciozas, vai varbūt, sliktākajā gadījumā, viņu prāti ir noslēgti, jo viņi uzskata Bībeli par reliģisko likumu mācību grāmatu un domā, ka Svētais Gars devis viņiem neapstrīdamu sapratni.

Kopš esmu pats izstudējis šo tēmu pamatīgāk, esmu konstatējis, ka lielākā daļa no tā, ko mēs dzirdam sarunās vai sprediķos un lasām laikrakstos, ir maldinoša. “Homoseksuāls” nav tas pats “pedofils”. Bērni ir tikpat droši ar gejiem kā ar heteroseksuāliem vīriešiem. Homoseksuāļu vidū ir varmākas, tāpat arī seksuāli apsēsti un perversi cilvēki, bet to nav vairāk kā starp heteroseksuāļiem.
Tai pašā laikā geju vidū ir daudz smalku, apdāvinātu, uzticīgu cilvēku, tāpat kā ir starp heteroseksuāļiem. Homoseksuāļi reti iekļaujas vīrišķīgu sieviešu un sievišķīgu vīriešu stereotipos, un tieši tāpēc viņus/viņas parasti uzreiz nevar atpazīt baznīcās un sabiedrībā, kamēr viņi/viņas paši neatklājas. Katrā ziņā tie homoseksuāļi, kurus es pazīstu, ir parasti cilvēki, kas dzīvo parastu dzīvi tāpat kā jūs un es.

Tomēr, lai gan ir acīmredzami daudz dezinformācijas, pastāv arī labi un atbildīgi veidotas televīzijas pārraides un pētniecības raksti. Esmu arī atklājis, ka lesbietes un geji bieži vien ļoti labprāt pastāsta par savu pieredzi cilvēkiem, kuriem viņi uzticas, un viņu stāsti ir nenovērtējami, ja mēs vēlamies viņus izprast.

Kas ir homoseksualitāte?

Sāksim no sākuma, vienmēr paturot prātā, ka, ja mēs vēršamies pie Rakstiem bez labām zināšanām par pētāmo jautājumu, mēs sevi maldināsim, aplami izprotot un līdz ar to apkaunojot Dieva Vārdu.

Atbilde uz šo pirmo jautājumu ir gluži vienkārša. Vienīgā atšķirība starp tiem no mums, kas ir heteroseksuāļi, un tiem, kas ir homoseksuāļi, ir mūsu dabiskās seksuālās pievilcības būtība. Lielākā daļa cilvēku ir heteroseksuāli orientēti, tiem piemīt dabiska seksuāla pievilcība uz pretējo dzimumu. Homoseksuālus cilvēkus pēc dabas seksuāli piesaista tā paša dzimuma pārstāvji. Tā ir viņu dabiska seksuāla pieķeršanās – ne mazāk dabiska kā heteroseksuāļu pieķeršanās pretējam dzimumam.

Diemžēl vārds “homoseksuāls” tiek izmantots neprecīzi, iekļaujot dažādas cilvēku grupas, un tas var novest pie ievērojama sajukuma.

Īstie homoseksuāļi ir cilvēki ar dabisku seksuālo pievilcību uz tā paša dzimuma pārstāvjiem. Nekādas lūgšanas, terapijas, kristīgā dziedināšana vai grēku atlaišana nevar mainīt viņu seksualitāti. Viņi ir homoseksuāli pēc dabas (mēs pievērsīsimies vēlāk tam, ko tas nozīmē). Viņi izpauž savu seksualitāti līdzīgi kā heteroseksuāļi, taču tāpat kā heteroseksuāļiem šai izpausmei var būt dažādas šķautnes, piemēram, celibāts, flirts vai intīmākas izpausmes.

Tāpat kā starp mums arī starp homoseksuāļiem ir daudz cilvēku, kas ir atbildīgi, uzticīgi un patiesi mīloši savas seksualitātes izpausmē pret cilvēku, kuru tie mīl. (Tāda ir mana pieredze ar tiem maniem homoseksuālajiem kristiešu draugiem, kuriem ir pastāvīgas attiecības.) Ir arī homoseksuāļi (un heteroseksuāļi), kas pauž savu seksualitāti savtīgos un kaitīgos veidos, iznīcinot paši savu un citu cieņu.

Vēl pastāv viendzimuma seksuālo piedzīvojumu meklētāji – runa nav par biseksuāliem cilvēkiem (skat. zemāk), bet heteroseksuāļiem, kuri iesaistās viendzimuma kontaktos dažādu iemeslu dēļ: nauda, eksperimentēšana, seksuāla apsēstība vai, vīriešu gadījumā, sieviešu trūkums. Kādreiz šāda uzvedība bija raksturīga galvenokārt dažādās iestādēs, kur ir nodalīti dzimumi: cietumos, bruņotajos spēkos u.c., bet mūsdienās tiek ziņots, ka tā ir plaši izplatīta “seksuāli brīvākās” sabiedrībās. Tieši šiem cilvēkiem ir nepieciešama dziedināšana, lai atjaunotu viņu patieso seksualitāti.

Visbeidzot, lai palielinātu apjukumu, ir jāmin arī biseksuālie cilvēki, kurus seksuāli piesaista abu dzimumu pārstāvji. Tiek uzskatīts, ka cilvēka seksualitāte ir kā taisne, kuras vienā galā ir 100 % heteroseksualitāte, bet otrā – 100 % homoseksualitāte, un biseksualitāte atrodas viducī. Šāds skatījums atbilst daudzu cilvēku pieredzei.

Ir viegli pamanīt, cik ātri var rasties apjukums, ja jēdziens “homoseksualitāte” tiek lietots bez paskaidrojuma. Visai Dieva radībai ir daudz šķautņu, no kurām dažas ar savu skaistumu izraisa mūsos izbrīnu un dažām ir nepieciešama mūsu izpratne un iecietība.

Šā pētījuma ietvaros es vēlos koncentrēties uz īstiem homoseksuāļiem – cilvēkiem, kurus seksuāli piesaista sava dzimuma pārstāvji un kurus šajā ziņā nav iespējams mainīt, jo tāda ir viņu iedzimtā daba. Tāpat es vēlos lielākoties runāt par homoseksuāliem kristiešiem un citiem, kas uzņemas atbildību, paužot savu seksualitāti.

Kad būsim sasnieguši šī pētījuma nobeigumu, tad biseksuālo cilvēku vieta Dieva mīlestībā, cerams, taps mazliet skaidrāka.

Vai homoseksualitāte ir “iedzimta”?

Kādi pierādījumi pastāv tam, ka homoseksuāla orientācija ir iedzimta?

Ir daudz pārliecinošu pierādījumu, lielākā daļa no tiem attiecas uz vīriešiem, lai gan jāteic, ka daži no pierādījumiem, izskatot konkrētus piemērus, nav pilnībā pārliecinoši. Taču pašu geju un lesbiešu personiskās pieredzes norāda uz to, ka viņu seksualitāte ir “iedzimta”.

Tātad ķersimies pie pierādījumiem, bet tikai pēc tam, kad būsim izkliedējuši vienu nepatiesu pieņēmumu, kas ir daudzu pārpratumu avots. Lielākā daļa cilvēku zina, ka mūsu X un Y hromosomu modeļi nosaka mūsu fiziskā dzimuma īpašības (proti, vai mums ir sieviešu vai vīriešu dzimuma pazīmes) ar ļoti nedaudziem izņēmumiem (skat. 24.–25. lpp.). Tomēr daudzi joprojām nezina, ka procesi, kas nosaka mūsu fizisko dzimumu, nav tie paši procesi, kas nosaka mūsu seksualitāti. To nosaka citi procesi.

Būtībā pastāv trīs galvenās teorijas par to, kā tiek noteikta mūsu seksualitāte: audzināšanas teorija, izvēles teorija un dabas teorija.

Audzināšana

Pirmā teorija – par spīti pieejamiem pierādījumiem – balstās uz to, ka seksualitāti regulē agrīnās bērnu un vecāku attiecības. Šī teorija noteic, ka zēnu gadījumā ir ļoti svarīgas tēva un dēla attiecības, lai pareizi attīstītu dēla seksualitāti; sliktas tēva un dēla attiecības vai tēva trūkums var novest pie pārāk tuvām mātes un dēla attiecībām, kas savukārt novirza dēlu uz homoseksualitāti.

Daži šīs teorijas atbalstītāji pauž bažas, ka pašreizējais augstais ģimeņu sabrukuma un šķiršanās līmenis radīs arvien lielāku skaitu homoseksuāļu. Taču nav tālu jāmeklē, lai atklātu, ka šī teorija ir ļoti apšaubāma un nesaskan ar faktiem.

Piemēram, vai pēckara gados, kad tēvi bija spiesti šķirties no ģimenēm vai gāja bojā, bija neparasti liels geju skaita pieaugums? Un kā ar daudzajiem bērniem, kas izauguši ģimenēs, kurās aplamas attiecības ir gandrīz norma?

Homoseksuāļu personiskie stāsti liecina, ka tāpat kā visiem pārējiem ļaudīm dažiem no viņiem bērnībā bija sliktas attiecības ar tēvu, dažiem – ar māti, bet daudziem bija laimīga bērnība.

Ja šī teorija būtu ticama, tā dotu iespēju atrast un piedāvāt efektīvas metodes dziedināšanai. Tomēr ir acīmredzams, ka pierādījumu par veiksmīgu dziedināšanu nav, kā ir atklājuši daudzi patiesi geji, kas ir vēlējušies būt tādi paši kā citi cilvēki. Viņu citādība sagādā viņiem daudz sāpju mūsu sabiedrībā, un viņi tiek apspiesti dažādos veidos. Pietiek minēt to, ka daudzas lesbietes un geji smejas caur asarām par šo teoriju – un tam ir labs iemesls, kā jūs redzēsiet.

Izvēle

Otrajā teorijā tiek uzskatīts, ka lesbietes un geji izvēlas savu seksualitāti.

Šajā sakarā man jums ir tikai viens jautājums: vai jūs izvēlējāties savu seksualitāti?

Protams, ka nē. Seksualitāte ir mūsu neatņemama sastāvdaļa, lai kā tā būtu izveidojusies.

Tieši izvēles un audzināšanas teorijas dažādos apstākļos ir pamatā to daudzo ļaužu viedoklim, kas cenšas piedāvāt “kristīgo palīdzību” homoseksuāliem cilvēkiem, lai palīdzētu viņiem “nožēlot savas homoseksualitātes grēku”. Viņu piedāvātajai palīdzībai ir neapšaubāmi labs nodoms, bet tā ir balstīta uz kļūdainu uztveri par homoseksualitāti un kļūdainu Svēto Rakstu izpratni un tāpēc ir aplama. Šāda “palīdzība” var izraisīt reālas ciešanas.

Vienīgā nepieciešamā dziedināšana ir Kristus dāvātais apliecinājums un mīlestība – un piedošana ikvienam, kas ir ļaunprātīgi izmantojis savu seksualitāti.

Toties veids, kā mēs izpaužam savu seksualitāti, ir tas, ko mēs izvēlamies – bagātināt cita cilvēka, kā arī mūsu pašu dzīvi vai izmantot to veidos, kas iznīcina mūsu pašu un citu cieņu.
Bet tas ir pavisam cits jautājums.

Viena atziņa, ko parasti izsaka homoseksuālie kristieši, ir sevišķi spēcīga: “Vai jūs tiešām domājat, ka es būtu izvēlējies būt homoseksuāls, ņemot vērā visas ar to saistītās sāpes, ja man būtu tāda izvēle?”

To geju kristiešu vidū, kurus esmu saticis, ir daži, kas vienā dzīves posmā ir mēģinājuši visu, ko varēja, lai atbrīvotos no savām homoseksuālajām jūtām – lūdza gadiem ilgi, meklēja kristiešu un citu ļaužu padomus, mēģināja kristīgo dziedināšanu un atbrīvošanu, profesionālo terapiju – visu bez rezultātiem.

Viens šāds cilvēks, kuru personiski nepazinu, bet kura stāsts ir labi zināms, bija Saimons Hārvijs (Simon Harvey) – jauns kristietis, kurš darīja visu iespējamo, lai atbrīvotos no savas homoseksuālās tieksmes, taču bez panākumiem. Viņš izmisīgi vēlējās mainīties, un viņa izmisums noveda līdz pašnāvībai.

Citi sekoja labu nodomu vadītu, taču dezinformētu garīdznieku padomiem, ka viņiem vajadzētu apprecēties, lai atbrīvotos no savām homoseksuālajām jūtām. Lielākā daļa šādu laulību rada milzīgu postu.

Īstie homoseksuāļi nevar mainīt savu seksualitāti, lai gan Baznīcā daži piedāvā “pestīšanu” un Dieva vārdā nodara homoseksuāliem cilvēkiem daudz emocionāla kaitējuma. Šādu “dziedināšanas” mēģinājumu, kas grauj īsto homoseksuāļu personību, sekas var būt depresija, pat domas par pašnāvību. Vēstures gaitā it īpaši homoseksuālie vīrieši tika vajāti visbriesmīgākajos veidos – ievietoti psihiatriskajās slimnīcās, spīdzināti, nonāvēti. Vēl mūsdienās viņi tiek šantažēti, piekauti, noslepkavoti, apspiesti dažādos – vairāk vai mazāk acīmredzamos – veidos. Viņiem nav izredžu uz bērniem un ģimeni akceptētā veidā – tas liek daudziem no viņiem izjust lielu zaudējumu.

Ņemot vērā visu šo homoseksuāļu apspiešanu, mēs varam būt pārliecināti, ka lielākā daļa no viņiem – it īpaši kristieši – patiešām būtu mainījuši savu seksualitāti, ja vien tas būtu izdarāms.

Viņiem ir liegta pienācīga vieta Dieva valstībā – ne Dieva Jēzū liegta, bet daudzu tādu ļaužu, kas sevi sauc par Viņa kalpiem –, lai gan mēs varam pateikties Dievam, ka Viņa Svētā Gara vadībā arvien vairāk kristiešu, gluži kā es, sāk saprast savu neziņu un nožēlot savu attieksmi.

Par laimi, gaisotne lēnām izmainās. Mūsdienās ir atbalsta grupas, palīdzības dienesti un citi ceļi, kā palīdzēt tiem, kas sevi uzskata par homoseksuāļiem, saprast, ka, lai gan viņi var atšķirties no daudziem citiem, viņi tomēr pieder ļoti nozīmīgai sabiedrības grupai un viņu seksualitāte ir pavisam normāla – tā nav nekas kaunināms, bet gan iemesls pateikties Dievam un priecāties par to.

Šie atbalsta centri palīdz daudziem atrast un pieņemt sevi tādus, kādi tie ir, – lai gan arī šiem laimīgajiem tas joprojām ir grūti aizvien izplatīto aizspriedumu un neziņas dēļ.

Diemžēl ir daudz tādu, kuri vienkārši nespēj paraudzīties uz sekām – dzīvēm, kuras sagrauj dievbijības izraisītais fanātisms, nezināšana un aizspriedumi. Es dažreiz domāju par to, cik dusmīgs uz viņiem ir Dievs?

Daba

Trešā teorija redz mūsu seksualitāti kā mūsu dabas dotu daļu, vai nu mēs esam heteroseksuāļi, vai homoseksuāļi, – un ir daudz pierādījumu, kas to atbalsta. Šeit ir daži no šiem pierādījumiem:

Geju un lesbiešu pieredze liecina, ka viņu seksualitāte ir “iedzimta” daļa no viņu būtības. Viņu vienīgā izvēle, tāpat kā jebkuram citam, ir kā savu seksualitāti izpaust.
Tiek izmantotas jaudīgas terapijas, lai homoseksuāļus “izdziedētu” no viņu seksualitātes. Šādas metodes ir izrādījušās veiksmīgas ar savu “iemācīto uzvedību” seksuālajā sfērā, piemēram fetišos, bet neveiksmī-gas, ja tās izmanto, lai “izārstētu” homoseksuāļus no viņu seksualitātes. Tas liek domāt, ka homoseksualitāte nav kaut kas “iemācīts”.
Kāda ģimene no Dominikānas, kas tika pētīta ilgstošu laika posmu, aptuveni 140 gadu laikā radīja daudzus bērnus, no kuriem gandrīz 40 bija meitenes kopš dzimšanas un tika audzinātas kā meitenes, taču tās pubertātes vecumā kļuva par jauniem vīriešiem bez nopietnām sekām attiecībā uz viņu vīriešu seksualitāti. Tas ir pierādījums, kas noteikti atspēko “audzināšanas” teoriju.
Kāds Austrumvācijas zinātnieks veica dažus pētījumus par zemāko zīdītāju uzvedību un konstatēja, ka testosterona plūsmas izmaiņas augļa attīstības kritiskajos posmos izraisīja homoseksuālu uzvedību vēlāk piedzimušajā tēviņā. No tā secinājis, ka homoseksuālo tēviņu zīdītāju smadzenes bija savā veidā “feminizētas”, zinātnieks veica eksperimentus, kas atbalstīja viņa hipotēzi. Pēc tam viņš atkārtoja šos eksperimentus divās vīriešu grupās: homoseksuālā un heteroseksuālā. Viņš atklāja, ka brīdī, kad homoseksuālo vīriešu ķermeņos tika ievadīts estrogēns, tas izraisīja ovulējošu hormonālo reakciju (lai gan viņiem, protams, nebija olnīcu), bet heteroseksuālo vīriešu grupā šāda reakcija netika novērota. Tas liek domāt, ka pastāv maz izpētītas, bet būtiskas atšķirības starp homoseksuāliem un heteroseksuāliem vīriešiem. Jāpiebilst, ka šis darbs ir ticis apstrīdēts.
Cits pētījums, ko zinātnieki ASV veica ar homoseksuāliem vīriešiem, ieskaitot dvīņu pētījumus, izvirzīja spēcīgus argumentus, ka divi seksualitāti noteicošie pamatfaktori ir ģenētiskais kods un augļa attīstība dzemdē. Taču darbs pie šī pētījuma vēl aizvien turpinās.
Dažādu zīdītāju un putnu sugās ir ievērojama daļa īpatņu, kas izrāda homoseksuālu uzvedību. Šķiet, ka homoseksualitāte ir dzīvnieku vispārējās uzvedības dabiska sastāvdaļa.

No visa minētā mēs varam secināt, ka lielākā daļa pierādījumu, lai gan tie nav galīgi, nopietni liek domāt, ka seksuālā orientācija ir dabas, nevis audzināšanas vai izvēles jautājums, turklāt nevienai no divām pēdējām minētajām versijām nav daudz reālu pierādījumu. Tātad, ja seksuālā orientācija ir dabas jautājums, tad mums šeit ir darīšana ar kaut ko tādu, kas ir “iedzimts”.

Ja mūsu seksualitāte ir “iedzimta”, tad tā ir Dieva dāvana

Homoseksuāli cilvēki ir pastāvējuši vienmēr, tie ir dabiska cilvēku populācijas daļa. Homoseksualitāte ir dabiska, veselīga seksualitāte savā mīlošajā izpausmē tāpat kā heteroseksualitāte. Daži pielīdzina homoseksuāļus tiem, kuri seksuāli izmanto citus, piemēram, pedofiliem, ar to demonstrējot savu dziļo neizglītotību un nodarot lielu kaitējumu.

Problēma ir nevis būt gejam vai lesbietei, bet dzīvot nosodošā, noraidošā, neziņas un baiļu pilnā pasaulē. Homoseksuāli cilvēki ir pazemoti, viņu cieņa ir apdraudēta, ja tie nav atzīti vai mīlēti kā heteroseksuālie ļaudis. Viņi nevar dzīvot pilnīgu dzīvi, ja daļa no viņu dabas tiek noliegta.

Taču, neskatoties uz apspiešanu – un, manuprāt, tas ir pārsteidzoši –, homoseksuālas attiecības var būt tikpat mīlošas, uzticīgas, ilglaicīgas, ticības pilnas un laimīgas kā heteroseksuālas attiecības, ieskaitot laulību. Es esmu to novērojis un redzējis arī sēras, kad ilgtermiņa partneris nomirst. Arī citi kristieši man ir stāstījuši par tik veiksmīgām geju attiecībām, ka, “ja visas laulības būtu tikpat izdevušās, tad pasaule būtu labāka vieta”.

Tomēr sāpes būt homoseksuālam heteroseksuālajā pasaulē ir reālas. Lai palīdzētu jums to saprast, esmu sarakstījis nākamo nodaļu “Iejusties viņu ādā” maza stāsta formā. Lūdzu, sāciet iejusties!