Kā tapusi šī grāmata

Šis nav akadēmisks traktāts, lai gan tā autors ir pensionēts zinātnieks/inženieris.
Esmu uzrakstījis šo grāmatu, balstoties uz savu pieredzi. Tā apraksta ticības svētceļojumu, kas sākās kā izaicinājums maniem pieņēmumiem par apspiestu cilvēku grupu. Un pamatā tam ir lūgšanām caurvītas un uz Kristu vērstas Bībeles studijas. Tas ir svētceļojums, kurā vēlos dalīties ar jums.

No kurienes es nāku?

Pirmā lieta, kas mani raksturo, ir tā, ka esmu Baznīcas evaņģēliskā spārna kristietis, kurš pazīst savu Kungu un Evaņģēlija spēku mainīt un pārorientēt dzīvi. Es pievērsos ticībai līdzīgi kā apustulis Pāvils uz Damaskas ceļa pirms vairāk nekā 40 gadiem. Manai sievai Karolai ticība bija kā strauja atmošanās, ko izraisīja Svētais Gars – ne mazāk spēcīgs pārmaiņu instruments.

Taču mana pievēršanās ticībai nebija vienīgā izšķiroša pieredze. 1977. gadā mūsu laulībā bija lielas problēmas. Lai gan mēs nekad nepārtraucām mīlēt viens otru, mums bija garš neapmierinātības un spriedzes posms, ko ietekmēja studiju, darba un ģimenes problēmas, kas gandrīz izpostīja mūsu laulību. Pēc gadiem ilgām lūgšanām, kas mūsu ciešanās šķita neatbildētas, ticība karājās tievā pavedienā.

Tad vienā vakarā Dieva Vārds atjaunoja it visu, kas bija šķitis pazaudēts – un šajā atjaunotajā ticībā mūsu laulība turējās stipra kā klints četrdesmit gadus.

Šie bija divi no trim spēcīgākajiem garīgas pieredzes brīžiem, ko esmu piedzīvojis. Trešais bija atmošanās, ko izraisīja šajā grāmatā aprakstītais ticības svētceļojums.

Otrā lieta, kas mani raksturo, ir tā, ka man pašam nav nekādu citu ieroču kā vien mīlestības un taisnīguma argumenti. Man nav homoseksuālu tieksmju – esmu 100 % heteroseksuāls.

Tik tiešām, lielāko daļu dzīves pati doma par to, ko es sapratu ar homoseksualitāti, mani atgrūda. Nav pārspīlēti teikts, ka es jutu fizisku nelabumu, domājot par to, ko es uzskatīju par homoseksualitāti. Un, lai gan es nebūtu darījis neko tādu, kas kaitētu homoseksuāļiem, es negribēju nekā kopīga ar cilvēku grupu, kuri, kā es uzskatīju, izvēlējās dzīvesveidu, kas bija gan nedabisks, gan noziedzīgs pret Dievu.

Nezināšana un Bībeles burtiska izpratne bija atstājušas uz mani briesmīgu iespaidu. Tomēr drīz es sāku apšaubīt šos ilgi glabātos pieņēmumus, un šis process sākās apmēram pirms astoņiem gadiem.

Jaunas patiesības

Pirmie pamudinājumi radās no drukātiem materiāliem un sabiedriski atbildīgiem televīzijas raidījumiem, kas dokumentēja dažu homoseksuālu cilvēku pieredzi.

Jaunieši televīzijā runāja par to, kā viņi ir sapratuši – dažreiz ar bailēm, kas robežojās ar šausmām –, ka tie atšķiras no saviem vienaudžiem: viņi bija homoseksuāli. Daži no viņiem runāja par sāpēm, ko piedzīvoja pēc izstāstīšanas vecākiem, kuriem bieži vien bija grūtības viņus saprast un kuri reizēm viņus neatbalstīja. Daži jaunieši pat tika izmesti no ģimenes mājām.

Citi bija izauguši baznīcas kopienā un galu galā atklājuši, ka viņi pieder tieši tai grupai, kuru daudzi baznīcēni nosoda un noraida par ko tādu, pār ko viņiem (un mums) nav nekādas kontroles – seksuālo orientāciju.

Kādā citā raidījumā tika intervēts mācītājs, kurš kalpoja AIDS slimnieku un viņu partneru aprūpē. Viņš sacīja: “Esmu uzzinājis vairāk par Dieva mīlestību, būdams starp šiem cilvēkiem...” Tas tiešām saistīja manu uzmanību.

Šo un citu redzēto, dzirdēto un lasīto lietu rezultātā es sāku apšaubīt savus pieņēmumus par homoseksualitāti, kuru es vienmēr biju uzskatījis par pārmērīgu seksuālu perversiju, kuru izvēlas un praktizē tās piekritēji, pārkāpjot Dieva likumus.

Tomēr kādu laiku es neko citu neuzsāku, vien domāju par šo visu. Es iegaumēju informāciju, ar ko saskāros, bet tas arī bija viss. Man vajadzēja laiku, lai apgūtu un izprastu šos jaunos un negaidītos atklājumus.

Bija arī citi notikumi, kas pamudināja mani pārdomāt savu nostāju. Ap to laiku es gatavojos kļūt par vietējo sludinātāju metodistu baznīcā. Vienmēr esmu studējis Bībeli, bet tad sāku pievērsties aizvien dziļākām studijām, ieskaitot to, cik svarīgi ir pētīt Svēto Rakstu vēsturisko kontekstu un kā tas var palīdzēt mūsu izpratnei un interpretācijai. Es lasīju daudz, un mans prāts bija atvērts jauniem apvāršņiem.

Metodistu ziņojums par seksualitāti

Nākamais posms notikumos bija plašs ziņojums, ko Metodistu baznīca publicēja par cilvēka seksualitātes tēmu un tās kontekstu metodistu baznīcā.

Es brīvprātīgi pievienojos izpētes grupai, ko izveidoja vietējā metodistu draudze, lai izskatītu šo ziņojumu. Mūsu apspriedes notika aptuveni pusotru gadu, līdz pabeidzām šo darbu.

Vienubrīd mēs sasniedzām punktu, kurā nevarējām turpināt, līdz nebūsim raduši atbildes uz dažiem svarīgiem jautājumiem, uz kuriem varēja atbildēt tikai kāds, kurš bija homoseksuāls. Tādēļ mēs uzklausījām kāda drosmīga homoseksuāla vīrieša liecības, kurš bija gatavs atklāti runāt ar mums par savu dzīvi.

Šis cilvēks bija pretstats stereotipam par homoseksuāļiem, kāds bija izveidojies man prātā jau daudzus gadus. Viņš lūdza mūs turēties pie mūsu kristīgās līdzcietības, izskatot šo jautājumu, un piebilda ko tādu, kas man šķita īpaši nozīmīgs: “Vai jūs domājat, ka es būtu izvēlējies kļūt par homoseksuāli, zinot visas sāpes un ciešanas, kas mani līdz ar to sagaida?”

Viņš bija pirmais no daudziem, kuru es dzirdēju sakām šādus vārdus. Viņa homoseksuālā pieredze bija sāpīga; viņš vēl aizvien sēroja par sava partnera aiziešanu, ar kuru viņš bija kopīgi pavadījis vairāk nekā 20 gadus. Viņš paskaidroja, ka viņa gadījumā seksualitāte bija iedzimta, nevis izvēlēta.

Tas Kungs nu runāja manā prātā un sirdī skaidri un stingri. Viens no man svarīgākajiem jautājumiem bija, vai homoseksuālo cilvēku seksualitāte bija “iedzimta”. Tas izklausījās ļoti ticami, un, ja tas tā būtu, tad Dievs tur kaut kādā veidā būtu klāt, bet es un daudzi citi to vēl nebijām saskatījuši.

Pārdomas un pārvērtēšana

Tad es sapratu, ka man būtu jāsāk mana domāšanas veida un attieksmes pilnīgs pārvērtējums. Bet, lai to izdarītu, man bija jāizdara divas svarīgas lietas:

• man bija jāiegūst vairāk informācijas – ticamas informācijas. Es alku izlasīt to mazumiņu, ko varēju atrast un kas ļautu man izpētīt šo Bībeles jautājumu ar lielāku izpratni;
• man bija no jauna jāveic Svēto Rakstu rūpīga izpēte, lai redzētu, ko Bībele man patiešām saka par šo jautājumu.

Es izlasīju visu Bībeli atkārtoti, pievēršot uzmanību īpaši svarīgām vietām un kontekstam, tad uzsāku lūgsnām piepildītu studiju un pārdomu procesu.

Kad tas bija pabeigts, es apjēdzu, ka biju maldījies. Es biju dusmīgs uz sevi par savu iepriekšējo attieksmi un dusmīgs uz tiem, kas bija stiprinājuši šo attieksmi un domāšanu. Es lūdzu Dievam piedošanu un apņēmos darīt to mazumu, kas bija manos spēkos, lai uzlabotu situāciju.

Tikšanās ar lesbiešu un geju kristiešiem

Kad es sasniedzu šo posmu savā domāšanā, es arī sapratu, ka man bija jātiekas ar homoseksuāliem kristiešiem un jāuzklausa viņu stāsti. Es vērsos Lesbiešu un geju kristiešu kustībā (Lesbian and Gay Christian Movement – LGCM), un man ieteica sazināties ar LGCM Eseksas grupu.

Šīs grupas biedri tiekas, lai sniegtu savstarpēju atbalstu, kopīgi lūgtu, rīkotu dievkalpojumus un studētu Bībeli, biedrotos un rīkotu kopīgus izklaides pasākumus – piemēram, kopīgas maltītes, ciemošanos un izbraucienus ar auto. Esmu daudz no viņiem mācījies un starp viņiem iepazinis daudz jauku kristiešu.

Kopš tā laika mana sieva Kerola un es turpinājām tikties ar kristiešu gejiem un lesbietēm, mēs kopīgi lūdzām, kā arī saviesīgi pavadījām laiku. Viņi nāca uz mūsu mājām, mēs gājām ciemos pie viņiem. Mēs iemācījāmies viņus mīlēt ar Kristus mīlestību.

Viņi uzņēma mūs – to ļaužu pārstāvjus, kuri viņiem nodarīja pāri – savā atbalsta grupā. Man viņu ticība šķiet satriecoša. Turēties pie Kristus, kad daudzi (bet ne visi) izjūt Baznīcas noraidījumu pret sevi – tas norāda uz patiesu ticību.

Esmu redzējis un piedzīvojis pietiekami daudz kopā ar šiem cilvēkiem, lai gribētu viņus redzēt pieņemtus un mīlētus Baznīcā, ar iespēju pilnībā piedalīties Baznīcas dzīvē visos līmeņos.

Kad esmu šo draugu lokā, jūtos tuvs Kristum!

Iespējams, tas ir tāpēc, ka viņi tāpat kā Viņš zina, ko nozīmē būt nicinātam un noraidītam, un tomēr pretī sniedz pacietīgu mīlestību un izpratni.

Svēto Rakstu izpēte

Trešā lieta, kas mani raksturo, ir tā, ka es esmu dedzīgs Bībeles pētnieks – es pazīstu Bībeli kā savus piecus pirkstus!

Un esmu iemācījies par Bībeli dažas svarīgas lietas. To var publicēt nevainojamā angļu valodā un iesiet skaisti izstrādātā modernā vākā, bieži vien liekot mums domāt, ka tā ir mūsdienīga – bet to, protams, nevar lasīt kā mūsdienīgu grāmatu.

Tā nav arī mācību grāmata par reliģiskiem likumiem! Tā ir sena grāmata, kas norāda uz pestīšanas ceļu. Daudzos aspektos tā ir kā dziļa zelta raktuve, lielākoties tā prasa atvērtu sirdi un prātu, smagu darbu un lūgšanu, lai iegūtu patieso zeltu, it īpaši saistībā ar sarežģītiem jautājumiem, piemēram, tādiem kā šeit aplūkotais.

Protams, ir panti, kas ir viegli saprotami un kas var kļūt par Dieva Vārdu mūsu vajadzībās, kā Jesajas 26. nodaļas 3. pants kļuva mums ar Kerolu kādā 1977. gada janvāra vakarā un izglāba mūsu laulību.

Bet lielākajai Bībeles daļai ir nepieciešama pacietīga izpēte un izpratne par cilvēkiem, kuri sarakstīja tās tekstus, par viņu laikmetu un kultūru, par kontekstu, kurā viņi rakstīja, un – ne mazāk svarīgi – izpratne par šeit izskatāmo jautājumu.
Jo nepareizi pieņēmumi noved pie kļūdainiem secinājumiem!

Un, visbeidzot, es zināju, ka šis jautājums ir jāskata visas Bībeles kontekstā, ar Jēzu, Dzīvības Vārdu, kā beidzamo tiesnesi. Studēt Bībeli virspusēji – uzmeklēt virkni pantu un domāt, ka mums ir “biblisks viedoklis” par jautājumu – diemžēl bieži vien nozīmē ļaunprātīgi izmantot Dieva Vārdu.

Tā kā mēs taisāmies pētīt Bībeli attiecībā uz homoseksualitāti un it īpaši uz homoseksuāliem kristiešiem, mēs turēsimies pie tās pašas izpētes metodes un domāšanas procesa, caur kādu Tas Kungs izveda mani. Mēs (cik vien iespējams) izskatīsim visus svarīgos pantus to rakstīšanas laikmeta un kultūras kontekstā, ar objektīvām zināšanām par šo jautājumu.

Jauna patiesība, jauni pavedieni

Nākamais punkts varētu būt mierinājums tiem no jums, kas saskata jautājumā par homoseksualitāti lielus draudus. Jo tad, kad es pievērsos Bībelei, lūgdams pēc virziena un būdams gatavs Svētā Gara vadībai, es vairs nemaz nejutos apdraudēts, atklājot jauno patiesību, pie kuras mans Kungs mani veda. Tas satricināja mani pašos pamatos – es sapratu, kā Pēteris jutās Apustuļu darbu 10. nodaļā, kad Tas Kungs sāka atklāt viņam jaunu patiesību par to, kas ir šķīsts un kas nav. Es lūdzos dedzīgi, lai es netiktu maldināts nedz vienā, nedz citā virzienā. Es nevēlējos darīt kaunu savam Kungam un Dievam. Šādā garā tika veikts viss šis Bībeles svētceļojums.

Turpinot un gūstot lielāku skaidrību, es piedzīvoju labi zināmo “grimšanas” sajūtu: ja Tas Kungs man rādītu to, ko es domāju, ka Viņš man rādīs, Viņš arī sagaidītu no manis, lai es tiktos un runātos ar Viņa lesbiešu un geju kristiešu sekotājiem un varbūt pat justu viņiem līdzi – tāpat kā Viņš darīja ar mani!

Un, lūk, Viņš tiešām arī rādīja man to, ko es gaidīju, un Viņš sagaidīja no manis, lai es rīkotos tā, kā es biju paredzējis. Bet tagad es to vairs neuztveru kā draudus. Tas ir kas tāds, ko es un mana sieva darām labprāt kopīgi ar šiem dārgajiem jaunatrastajiem kristiešu draugiem.

Sākumā bija grūti, bet, izmantojot manu jauniegūto izpratni, es darīju savā draudzē to mazumu, ko varēju. Es vadīju diskusijas un Bībeles studijas par šo jautājumu. Vēlāk ar Džona, Eseksas LGCM grupas vadītāja, palīdzību mēs ar Kerolu savedām kopā dažus mūsu heteroseksuālos un homoseksuālos kristiešu draugus saviesīgos pasākumos, cenšoties palīdzēt citiem tikt pie līdzīgas izpratnes.

Daudz ierobežotākā veidā es reizēm aizskāru šo jautājumu atbilstošā kontekstā sarunās un sprediķos.
Reakcija uz to lielākoties ir bijusi pozitīva. Esmu arī diskutējis ar dažiem ļaudīm, kuri nav nonākuši pie tādiem pašiem secinājumiem kā es. Reiz es izvērstāk atbildēju kādam baptistu mācītājam, kuru man bija izdevība dzirdēt un kurš drosmīgi runāja par šo jautājumu savā draudzē, bet viņa nepietiekamās zināšanas bija novedušas pie apšaubāmiem secinājumiem.

Veicot tieši šo pēdējo uzdevumu, Tas Kungs lika man apkopot manu pieredzi rakstveidā, padarot to par grāmatu.

Kāpēc es to daru?

1. Kristīgās mīlestības dēļ

Es pazīstu problēmas, ar kurām saskaras cilvēki, cenšoties saprast, lai gan viņiem nav tādas iespējas, kāda bija man, studēt, pētīt, sarunāties un klausīties geju un lesbiešu kristiešus. Un es rakstu kristīgās mīlestības vārdā uz šiem maniem geju un lesbiešu kristiešu draugiem – jo mēs esam viens Kristū Jēzū.

2. Tiekšanās pēc taisnīguma dēļ

Es ienīstu jebkāda veida netaisnību un alkstu pēc izlīguma. Attieksme pasaulē – sabiedrībā un baznīcā, pret cilvēkiem, kuriem šī grāmata ir veltīta, ir bijusi gaužām slikta. Daudzi tūkstoši homoseksuāļu bija nacisma upuri un tāpat kā ebreji un citas minoritātes nacistu laikā tika uzskatīti par otršķirīgiem cilvēkiem.

Daudzi no mums šodien vienkārši norobežojas no homoseksuāliem vīriešiem vai sievietēm, pat no tiem, kuri ir kristieši, atsakoties atzīt viņus un cenšoties rast teorijas par to, kāpēc viņi ir tādi, kādi viņi ir, lai varētu viņus “dziedināt” vai “pārvērst” – dara visu, izņemot pieņem un mīl viņus Kristū.

Ir pienācis laiks, lai Baznīca pateiktu “nē” šādai attieksmei un sveiktu šos mīlošos un uzticīgos kristiešus tādus, kādus mēs viņus pazīstam.

3. Samierināšanās vīzijas dēļ

Mēs dzīvojam zīmīgā laikmetā. Kurš būtu domājis, ka Berlīnes mūris kādu dienu kritīs vai aparteīds tikts atcelts, vai sievietes tiks aicinātas priesterībā, vai miers Ziemeļīrijā kļūs kaut par iespēju? Dieva darbi izpaužas dažādos veidos, nojaucot šķēršļus, tāpat kā Viņš to darīja Golgātā.

Ir jānojauc arī tie šķēršļi, kas attur Viņa mīļotos gejus un lesbietes no pilnīgas atzīšanas un kalpošanas.

Ja šis nelielais darbs veicinās mīlestību, taisnīgumu un izlīgumu, ja es varu būt neliela daļa šajā procesā, es būšu ļoti priecīgs.