3. Mozus grāmatas norādes

3. Mozus grāmata 18:22, 20:13

Kad es pirmo reizi atkārtoti izpētīju Bībeli, es atklāju, ka, izņemot šos divus pantus 3. Mozus grāmatā, vienīgās atsauces uz viendzimuma seksuālo izpausmi Vecajā Derībā bija tieši kulta prostitūcijas un seksuālas vardarbības jomā. Tad man nācās sev jautāt, ko šīs 3. Mozus grāmatas norādes – vai drīzāk šī norāde – varētu nozīmēt, jo otrā no tām vienkārši izsaka sodu tam pārkāpumam, kas ir minēts pirmajā. Kāpēc tas bija rakstīts? Par ko te ir runa?

Man ienāca prātā vairāki jautājumi:

• Vai šī atsevišķā atsauce patiešām izsaka nosodījumu visām vīriešu viendzimuma seksuālajām darbībām (tā ir tradicionālā interpretācija, kādu tai piešķir vairums cilvēku)?
• Vai runa ir par heteroseksuāliem vīriešiem, kas tīšām iesaistās viendzi-muma seksuālās darbībās, lai gan viņiem šāda rīcība ir pretdabiska?
• Vai tas ir par vīriešu kulta prostitūciju un cita veida viendzimuma seksuālo izmantošanu, kā visās citās Vecās Derības atsaucēs?

Bībelē ir neapšaubāmi nosodīta jebkura seksuāla darbība, kas ir seksuālās iekāres – ekspluatācijas vai ļaunprātīgas izmantošanas – izpausme. Bībele ir pilnīgi skaidra šajā ziņā. Bet vai tas ietver homoseksuālas mīlestības izpausmi pret otru bagātinošās, mīlošās, uzticamās un atbildīgās attiecībās?

Man ir grūti noticēt, ka tas nozīmē nosodījumu visām viendzimuma seksuālajām darbībām šādu trīs iemeslu dēļ:

1. Tas ir Bībelei netipiski

Ņemot vērā to, ka visas citas norādes uz viendzimuma seksuālajām darbībām ir saistītas ar kulta prostitūciju vai seksuālo izmantošanu, šī būtu praktiski vienīgā norāde visā ebreju Bībelē, kas ietver nosodījumu visām viendzimuma seksuālajām darbībām, īstu homoseksuālu vīriešu mīlestībai un tās dabiskajai izpausmei uz savu mīļoto.

Taču tas ir netipiski Bībelei kopumā. Ja Bībele nosoda, pavēl vai aicina, tā atkārto savu nosodījumu, pavēli vai aicinājumu, neatstājot vietu šaubām.

Paskatīsimies, piemēram, uz citiem seksuālajiem grēkiem, kā laulības pārkāpšana un prostitūcija. Tie ir ne tikai bieži minēti dažādos veidos, bet veido arī daļu no tēlainās simbolikas, kas attiecas uz neuzticību Israēla Dievam.

Vai mums ir jābalsta mūsu bībeliskais skatījums uz īstu homoseksuāļu dabisko seksuālo izpausmi mīlošu un saistošu attiecību ietvaros uz burtiski vienu Bībeles atsauci?

Tas ir ļoti svarīgs jautājums, ņemot vērā to, ka ebreju Svētie Raksti bija Jēzus un agrīnās Baznīcas (ieskaitot Jaunās Derības autorus) Bībele. Šis fakts izrādīsies noderīgs, kad mēs izskatīsim divas galvenās norādes Jaunajā Derībā, kuras kanons netika saskaņots gandrīz četrus gadsimtus. (Abos gadījumos Pāvils lieto to pašu vārdu, kas ir minēts 3. Mozus grāmatā 20:13 (skat. 57.–61. lpp.).)

2. Mūsu seksualitāte ir iedzimta

Man ir grūti arī pieņemt 3. Mozus grāmatas norādi burtiski, jo mūsu seksualitāte ir iedzimta – kā homoseksuāļiem, tā arī heteroseksuāļiem. Mēs esam tā veidoti, ka mums ir nepieciešams realizēt savu mīlestību, un lielākajai daļai no mums, rodoties šādai mīlestībai, ir nepieciešams to dažādos veidos fiziski izpaust pret personu, kuru mēs mīlam uzticamu un saistošu attiecību ietvaros.

Tas izvirza svarīgu jautājumu – to pašu, ar kuru man bija jācīnās, kad es pirmo reizi sasniedzu šo punktu savā svētceļojumā. Vai mūsu Radītājs Dievs būtu radījis cilvēkus ar seksuālo pievilcību pret tā paša dzimuma pārstāvjiem un pēc tam liedzis tai likumīgi izpausties mīlošu, saistošu un uzticamu attiecību ietvaros? (Es neticēju, ka Viņš būtu tā darījis, bet es centos būt atvērts visām iespējamām atbildēm uz šo jautājumu.)

3. Bībeles rakstītāji neaplūkoja to pašu tēmu

Ir vēl trešais iemesls, kādēļ man ir grūti pieņemt, ka 3. Mozus grāmatas atsauce ir piemērojama seksuālai izpausmei mīlošās un saistošās attiecībās. Pārlasot Bībeli saistībā ar šo jautājumu, mans galvenais iespaids bija, ka rakstītāji nezināja neko par homoseksualitāti, kādu mēs to pazīstam un saprotam šodien.

Viņi rakstīja tā, it kā būtu tikai heteroseksuāli vīrieši un sievietes, no kuriem daži bija novirzījušies no savām dabiskajām vēlmēm, lai iesaistītos nedabiskās seksuālās darbībās – dažkārt ar citiem tā paša dzimuma pārstāvjiem un dažkārt ar dzīvniekiem. Šādas darbības notika vai nu saistībā ar auglības rituāliem, vai zemiskām un izvirtušām darbībām, kuras pamatoti būtu jānosoda.

Papildus pierādījumu meklējumos

Šie trīs svarīgie apsvērumi lika man domāt, ka, visticamāk, 3. Mozus grāmatas atsauce bija vai nu par heteroseksuāliem vīriešiem, kuri tīšām iesaistās viendzimuma seksuālās aktivitātes, un/vai par vīriešu kulta prostitūciju un cita veida viendzimuma seksuālo vardarbību – tāpat kā visas pārējās Vecās Derības norādes.

Bet man vajadzēja atrast papildu pierādījumus, lai es par to būtu pārliecināts.

Tādēļ es nolēmu apskatīt pierādījumus no diviem citiem aspektiem:

• aplūkojot 3. Mozus grāmatā izmantotos atslēgvārdus un salīdzinot tos ar paralēliem tekstiem par to pašu tēmu – šajā gadījumā Likumā;
• aplūkojot 3. Mozus grāmatas atsauces kontekstu – šīs grāmatas rakstītāju laikmetu, kultūru, domāšanu un ticējumus.

Kad es nonācu līdz šim punktam savā svētceļojumā, es, studējot Rakstus, dedzīgi lūdzu To Kungu man palīdzēt, lai es tiktu vadīts pēc Viņa gribas, nezaimotu Viņu un nemaldinātu sevi vai citus.

Salīdzinošie pētījumi

Vispirms es izpētīju to, kas man šķita visticamākā versija – ka 3. Mozus grāmatas norādes tiešām ir saistītas ar kulta prostitūciju, kā tas ir gandrīz visās citās ebreju Bībeles atsaucēs.

Viena no pārbaudītām izpētes metodēm gūt papildu ieskatu grūtā tekstā vai fragmentā ir salīdzināt tās pašas tēmas dažādus izklāstus – šajā gadījumā Likumā. Teologi, mācītāji un sludinātāji dara to pašu, piemēram, pētot sinoptiskos evaņģēlijus (t.i., Mateja, Marka un Lūkas) vai arī salīdzinot paralēlus tekstus Ķēniņu vai Laiku grāmatās.

Tāpēc es salīdzināju dažādus fragmentus 5. Mozus grāmatā (“Likuma kopija”, skat. 38.–39. lpp.) ar paralēliem tekstiem 2. un 3. Mozus grāmatā. Tas izrādījās apgaismojošs un interesants uzdevums. Es atklāju daudz paralēļu starp 5. Mozus un pārējām divām grāmatām visdažādākajos jautājumos, tajā skaitā vienu atsauci katrā no tām par viendzimuma seksuālajām darbībām.

5. Mozus grāmata 23:18 un 3. Mozus grāmata 18:22 ir vienīgās norādes attiecīgajās grāmatās uz viendzimuma seksuālajām darbībām. Šķiet, ka 5. Mozus grāmatā 23:18 dotais likums bija paralēls 3. Mozus grāmatā 18:22 minētajam. Viena nianse šķita īpaši interesanta – abi teksti papildina viens otru: 5. Mozus grāmatā 23:18 tiek teikts, ka neviens Israēla bērns nebūs kulta prostitūta, bet īpaši neaizliedz izmantot to pakalpojumus, turpretim 3. Mozus grāmata 18:22 specifiski to aizliedz.

Divi pēdējie pavedieni 3. Mozus grāmatā 18:22 un 20:13 ir, pirmkārt, bieži izmantotais ebreju vārds, kas tiek tulkots kā “pretīgums” (RSV) (1965. g. latviešu Bībeles tulkojumā – “negantība”) vai “pretīgs akts” (GNB) (2012. g. latviešu Bībeles tulkojumā – “preteklība”), un, otrkārt, šo pantu konteksts. Trīs ebreju vārdi tiek tulkoti kā “negantība”:

• šekec (שקץ ), kas attiecas uz pārtikas noteikumiem 3. Mozus grāmatas 11. nodaļā;
• šikuc (שיקוץ), kas attiecas uz nepieņemamu Dieva pielūgšanu un Tempļa apgānīšanu;
• toevā (תועבה ) – šis vārds tiek tulkots kā “negantība” vai “preteklība” 3. Mozus grāmatā 18:22 un 20:13.

Trešais vārds ir atšķirīgs no pārējiem diviem. To lieto saistībā ar kalpošanu citiem dieviem – darīt to, ko dara citās reliģijās, tai skaitā auglības kulta paražas un prakses. Tas ir tas pats vārds, kas tiek izmantots saistībā ar kulta prostitūciju 5. Mozus grāmatā 23:18 un 1. Ķēniņu grāmatā 14:24 (kā arī vairāk nekā 100 citās norādēs, kas ir saistītas ar elkdievību). Ēģiptiešu un kānaāniešu reliģijas konteksts (3. Mozus grāmata 18:3, 24–30; 20:23–24) apstiprina 3. Mozus grāmatas 18:22 un 20:13 saistību ar elkdievības paražām, proti, kulta prostitūciju.

Tātad 3. Mozus grāmatas norādes, tāpat kā citas Vecajā Derībā, ir saistītas ar nīstajiem kānaāniešu kultiem, kuros jauni vīrieši un sievietes tika iesaistīti tempļa prostitūcijā. Seksuālie rituāli bija paredzēti dievu “pamodināšanai” un ganāmpulku, labības un rituālos iesaistīto auglīgumam. Kopumā 3. Mozus grāmatas un 5. Mozus grāmatas likumi aizliedza jebkāda veida iesaistīšanos šajos seksuālajos kulta rituālos.

Praktiskie, kulturālie un reliģiskie faktori

Pastāv arī spēcīgi kulturāli iemesli, kas norāda uz to, kādēļ šie 3. Mozus grāmatas teksti tika sarakstīti. Tie bija saistīti ar šo seno cilvēku uzskatiem un vajadzībām. Ģimenēm viņu acīs bija ārkārtīgi liela praktiska un reliģiska nozīme.

Tas tika atspoguļots vienā no vissenāk dotajām pavēlēm, kas minēta Radīšanas stāstā (1. Mozus grāmata 1:28) “augļojieties un vairojieties” (RSV). Jūdi mācījās savu ticību caur stāstiem (pārbaudīta metode, kuru izmantoja arī Jēzus), un šis konkrētais stāsts bija saistīts ar vīrieti un sievieti, kuri veido ģimeni – stāsts ar dziļu nozīmi viņu izdzīvošanai.

Ģimene bija vitāli svarīga vairāku praktisku iemeslu dēļ, jo daudzbērnu ģimenēm bija uzdevumi:

• veikt daudzus darbus, kas bija nepieciešami, lai pabarotu, apģērbtu un vispārīgi uzturētu ģimeni;
• nodrošināt spēcīgus, veselīgus vīriešus, lai aizsargātu cilti un pasargātu savas sievietes, bērnus, lopus un labību no nolaupīšanas;
• nodrošināt aprūpi vecumdienās.

It īpaši nomadu dzīves apstākļos un pat tad, kad israēlieši bija apmetušies Kānaānā, izdzīvošana bija atkarīga no lielu ģimeņu savstarpējas palīdzības.

Ģimene bija svarīga arī tāpēc, ka tiem nebija mūžīgās dzīvības jēdziena, kā mums ir šodien Jēzū. Ārpus šīs dzīves bija tikai šeol ( ) – ēnainā mirušo valstība. Tādēļ viņi pievērsa lielāku uzmanību šai dzīvei un “turpināja dzīvi” savos pēcnācējos. Tas bija spēcīgs iemesls dzimtas turpināšanai.

Tas bija iemesls levirāta laulībai (skat. 5. Mozus grāmatu 25:5–6), saskaņā ar kuru bezbērnu atraitne kļuva par sava mirušā vīra brāļa sievu. Tādējādi viņš varēja dibināt savu ģimeni un turpināt sava mirušā brāļa dzimtu. Ja kāds brālis nevēlējās to darīt, tad labākajā gadījumā cieta viņa reputācija, bet sliktākajā gadījumā – viņš tika nonāvēts (skat. 5. Mozus 25:7–10 un 1. Mozus 38:8–10).

Turklāt, tā kā jūdiem nebija mūžīgās dzīvības jēdziena (kā mēs to pazīstam Jēzū), viņi ticēja, ka Taisnīguma Dievs sadalīja taisnīgumu šajā dzīvē (skat. 5. Mozus grāmatu 28:1–57). Tāpēc viņi ticēja, ka Dievs:

• svētīja taisnīgos ar veselību, bagātību, labklājību, drošību un lielām ģimenēm (atcerieties Viņa solījumu Ābrahāmam, kuram bija it viss, izņemot ģimeni (1. Mozus grāmata 15:5–6));
• nolādēja nepaklausīgos grēciniekus ar slimībām, nabadzību, zaudējumiem un neauglību.

No tā izrietēja, ka tie, kam veicās, tika uzskatīti par tīkamiem Dieva acīs viņu taisnīguma dēļ, bet nabagie, slimie, neauglīgie u.c. piedzīvoja savas nepaklausības augļus – Dievs nebija apmierināts ar viņiem! Arī mūsdienās mēs joprojām dzirdam cilvēkus sakām: “Ko es esmu izdarījis, lai izpelnītos šo?”, kad lietas iet greizi, un tas ir precīzi šīs idejas turpinājums.

Ījaba grāmata saskaras tieši ar šo problēmu. Tā kļuva par vēl vienu gadījumu, kad Jēzus raudzījās uz lietām citā gaismā. Jāņa 9:1–3, piemēram, pūļa reakcija uz cilvēka aklumu precīzi atbilda ebreju domāšanas veidam, bet Jēzus raudzījās uz to pavisam citādi.

Lielās ģimenes bija prieka avots daudzu iemeslu dēļ – ne mazsvarīgākais no tiem ir, ka tās tika uztvertas kā atlīdzība par taisnīgumu. Un otrādi – neauglība tika uzskatīta par grēcīguma sekām. Tādējādi sievietēm viņu neauglīgums bija ne tikai iemesls skumt (padomājiet, piemēram, par Rahēli 1. Mozus grāmatā un Annu 1. Samuēla grāmatā), bet viņām bija jātiek galā arī ar pārliecību, ka tā bija viņu vaina, jo tā izrietējusi no nepaklausības Dievam. Nekas nevarēja atturēt viņu vīrus paņemt vēl vienu sievu vai kalponi, vai blakussievu, lai radītu bērnus un pierādītu, ka ne viņi bija tie, kam trūka taisnīguma!

Nepieciešamība pēc bērniem bija tik liela, ka sievietes varēja ķerties pie ekstrēmiem līdzekļiem, lai sasniegtu grūtniecību. Starp zināmākajiem piemēriem ir Lata meitas, atraitnes, kuras, piedzirdinot savu tēvu, pārgulēja ar viņu, jo viņas neredzēja nekādu citu iespēju tikt pie bērniem (skat. 1. Mozus grāmatu 19:30–36). Un 1. Mozus grāmatā 38 atraitne Tamāra, ģērbusies kā prostitūta, savaldzina savu vīratēvu Jūdu, jo viņš nedeva tai vienu no viņas mirušā vīra brāļiem, kā to paredzēja likums – tādējādi viņa dzemdēja Jūdas bērnu.

Tātad ģimene bija ļoti svarīga dažādu praktisku, reliģisku un kulturālu iemeslu dēļ. Taču mūsu senči arī uzskatīja, ka vīrieši bija tie, kam piederēja “dzīvības sēkla” (Karaļa Džeimsa versija satur daudzas atsauces uz “sēklām”, piemēram, 1. Mozus grāmatā 21:13). Vīriešu sēkla tika uzskatīta par cilvēku ekvivalentu stāda sēklai zemē, bet sievietes grūtniecības laikā tika uzskatītas tikai par inkubatoriem. Tas arī izskaidro, kāpēc ģenealoģija vienmēr sekoja vīriešu līnijai. No tā arī izrietēja, ka, ja vīrietis apzināti “izlēja savu sēklu” jebkādā veidā, tas tika uzskatīts par grēku pret Dievu un bija sodāms ar nāvi (skat. 1. Mozus grāmatu 38:9–10). Tā tas bija tādēļ, ka šī rīcība atņēma Dievam prerogatīvu dot vai nedot dzīvību; vīriešu pienākums bija izmantot savu “sēklu”, lai vairotu ģimeni.

Kāda tad bija attieksme pret tiem, kuru dzimumorgāni bija bojāti? Jūs laikam domājat, ka pret šādu cilvēku izturējās ar līdzjūtību? Taču nabaga cilvēks ne tikai bija nolemts dzīvei bez ģimenes, bet saskaņā ar 5. Mozus grāmatu 23:1 viņš tika izslēgts no Tā Kunga sapulces (Tempļa), jo tika pieņemts, ka viņš ir pārkāpis Dieva likumus, ja reiz cietis šādu nelaimi.

Visbeidzot, kā viņi raudzītos uz jebkādu dzimumaktu, kura mērķis acīmredzami nebija vairošanās? Viņi būtu tajā redzējuši nepaklausību Dievam – noziegumu pret cilti (kuras izdzīvošana bija atkarīga no vairošanās) un apzinātu Dieva zaimošanu (jo tikai Dievam būtu jālemj, kurš bija tas taisnais, kam vajadzētu vairoties, un kurš – tas grēcinieks, kam būtu jāpaliek neauglīgam). Cilvēki, kuri veica šādas darbības, tika notiesāti uz nāvi par nepaklausību Dieva bauslībai būt auglīgam un vairoties.

Vai tas joprojām ir spēkā šodien?

Mēs tikko izskatījām visspēcīgāko kulturālo iemeslu viendzimuma seksuālās darbības nosodījumam, kas ir ietverts 3. Mozus grāmatā 18:20 un 20:13.

Tomēr iemesli šim likumam 3. Mozus grāmatā vairs nav aktuāli mūsdienās! Mēs zinām no savas pieredzes un no Jēzus mācības, ka reliģiskais, kulturālais un zinātniskais pamatojums 3. Mozus grāmatā 18:22 un 20:13 bija aplams. Vīrieši nav vienīgie dzīvības sēklas īpašnieki. Dievs neatceļ ģimeni tāpēc, ka cilvēki ir grēcinieki. Pastāv mūžīgā dzīvība. Dievs nesoda ar nāvi vīriešus, kuri neizmanto savu sēklu vairošanās mērķiem.

Mūsdienās mums nav nepieciešamības vairoties, mums tagad ir vajadzīga atturēšanās. No cilvēces rašanās līdz m.ē. 1900. gadam pasaules iedzīvotāju skaits bija pieaudzis līdz diviem miljardiem, tikai viena gadsimta laika šis skaitlis ir trīskāršojies! Pasaule ir pārapdzīvota, cilvēki mirst no bada un slimībām tajās pašās vietās, kur cilvēki joprojām izjūt nepieciešamību vairoties to pašu iemeslu dēļ, kas motivēja senos ebrejus.

Auglības kults noteikti nav daļa no pašreizējās realitātes. Dažas seksuālās darbības rada draudus gan sabiedrības veselībai, gan ticībai. Taču mēs to apzināmies kā kristieši un ļaujam mūsu ticībai mūs vadīt, vai esam heteroseksuāli vai homoseksuāli. Vissvarīgākais šajā pētījumā ir tas, ka šodien mēs zinām, ka, tāpat kā heteroseksuālais akts var rasties gan no iekāres, gan no mīlestības, tā arī 3. Mozus grāmatā 18:22 un 20:13 aprakstītais homoseksuālais akts var būt iekāres radīts, bet var būt arī atbildīgas, uzticamas, intīmas un saistošas mīlestības izpausme. Kā Jānis skaidro savā pirmajā Jaunās Derības vēstulē – tur, kur mīt īsta mīlestība, tur mīt arī Dievs. Patiesi, mīlestība ir Dieva lielākā svētība – jo Dievs ir mīlestība!

Tātad Dievam ir svarīgs nevis tas, kas mums ir dots, bet gan tas, kā mēs izmantojam šīs dāvanas patiesajai mīlestībai.